Loga rūts ar lietus lāsēm.

Nu jā, tik savādi to teikt, bet vasara kļūst vēl labāka nekā cerēts. Tik daudz jauku un jautru piedzīvojumu, prieka un foršu cilvēku pēdējās dienās! Prātā nāk frāzes par jaunības svinēšanu, un es iekšēji smaidu par to, kas sastrādāts... :)
Vakar un aizvakar bija divi neaizmirstami pasākumi pludmalē - piektdienas naktī bija divi ideāli, privāti (nu gandrīz privāti) superīgu, jaunu mūziķu koncerti - The Afternoon un Lenija, bet sestdienas naktī fanojām par pludmales volejbolistiem un tēlojām paparaci... :) Ideāli, ka tepat netālu ir superīgas ballīšu vietas un pasākumi. Arī laiks bija veiksmīgi saulains, vienīgi vējš radīja ne pārāk jauku vēsumu un manas kakla sāpes... Bet tas jau tāds nieciņš salīdzinājumā ar dažiem citiem piedzīvojumiem... :)

Šodien laiks nav jauks, tomēr es par to tīri priecājos. Pirmkārt jau tādēļ, ka šāds laiks ir tieši šodien nevis kādā no iepriekšējām dienām, kad tik ļoti cerēju uz saulīti un to arī sagaidīju. Otrkārt - šodien varu atpūsties un saārstēt sāpošo kaklu, pabūt pilnīgā mierā ar sevi un nedomāt. Reizēm tas ir ļoti nepieciešams!

Šodienā pilnīgi iederas Hurts albums Happiness, Pink Floyd izlase un Prāta Vētras Vēl viena klusā daba. Lietus nomāc jelkādu vēlmi kaut kur skriet un baudīt vasaru ārpus mājas, lietus uzdzen manāmu nostaļģiju, bet arī laimes un miera izjūtu. Tik neaprakstāmi ir skatīties ārā pa logu un rakstīt blogā, lūkoties uz krītošo lietu, lūkoties uz lietus lāsēm, kuras pieķērušās stiklam... Redzēt mežu aiz sētās ar tā neaprakstāmo zaļumu un  elpot svaigo gaisu, kurš plūst pa pavērto logu. Tik labi!

Bet, lai nu kas arī vēl notiktu šajā vasarā - labs vai slikts, lai arī viss pagrieztos kājām gaisā, par 180 grādiem un vertikāli, vienu es zinu droši -
Get rid of your past!
Ja ar vienu kāju stāvi vakardienā, bet ar otru rītdienā - tu apčurā šodienu!

Ko tu vēl domā?

Šodienai piestāv maiga pēclietus smarža, ar akvareļa krāsām notraipītas kājas un rokas, ūdens, violeta stikla glāze, zemeņu lasīšana līdz bezspēkam un Prāta Vētras albums Vēl viena klusā daba.
Šī diena ir tā, kas notiek tieši tagad un nav iemaināma pret neko citu -
Labu vai diezgan sliktu.
Šodienai piestāv sāpoši kāju muskuļi pēc vakardienas ārdīšanās un iepirkšanās, un dejošanas. Piestāv arīdzan krāsainas drēbes, it īpaši jau zilie svārki.

Šim brīdim piestāv vēlme aizmigt un žāva, kas izraisa galvas sāpes.

Šī ir laba, laba diena. Daudz saules.
Domas ir juceklīgas, bet mierpilnas (šis vārds rakstot tiek pasvītrots ar sarkanu (kā kļūda latviešu gramatikā) un tā vietā man piedāvā rakstīt vārdu kamieļvilnas).
Domas šaujas kā taureņa spārni - augšup un lejup pa manu universu - bet nekur tālāk jau par manu dzīvi un pieredzi neaizšaujas šie spārni. Kā taurenim pudelē.

Tagad mans prāts grib tikai vienu - apgulties zem naksnīgām, zvaigžņu pilnām debesīm. Un aizmigt, elpojot zvaigžņu putekļus. Taču līdz kam tādam vēl ilgi jāgaida. Reizēm skumji apzināties, ka pat sev nevari sagādāt visu, ko gribi, jo diena nav nakts un Saule ir tikai viena, pārlieku gaiša zvaigzne. Miljonu zvaigžņu es gribu, tā lūk!

Es jūtos kā balts un pūkains mākonītis, tik viegli. Laikam jau pie vainas šodienas superattīrīšanās. Esmu apēdusi orientālās maizes šķēli un vienu sausiņu, izdzērusi daudz ūdens no savas skaistās un violetās krūzītes. Ēst pat vairs negribas. Gribas šo vienu dienu aizvadīt tik viegli, tik viegli, ka pat tauriņi stikla pudelēs novēršas skaudībā.

Ir skaisti.

Let's Kill Tonight!

Eh, šis rīts pret mani ir nejauks. Es pamodos jau pirms deviņiem no samērā interesanta sapņa, kurā bija apvienoti filmu Diktators, Terminators un kāda sadzīviska komēdijseriāla elementi.
Jau ar pirmajām nomoda sekundēm jutu, ka sāp galva. Ak, nē! Hell no! Es taču aizgāju gulēt ar vieglām galvassāpēm, un tagad mostos ar nedaudz stiprākām? Parasti pēc miegs es jūtos daudz maz svaiga...

Tagad viegli apātiska sēžu un žāvājos. Cenšos ielādēt video taisīšanas programmu, un tas prasa jau otro dienu. Un tā sasodītā lādēšana samazina datora darbības tempus. Ja es būšu ielādējusi nolāpītu vīrusu - nošaujiet mani or something...

Vakar arī uzzināju, ka pārgājienā iešu un tas mani neizmērojami priecē. Būs ja ne jautri, tad vismaz interesanti un noderīgi. :)

Šī FOB dziesma ir mans ideālais gabals - es to tik ļoti esmu iemīļojusi pēdējā laikā, ka nevaru neklausīties vismaz pāris reizes dienā. Tā teikt - the theme song of my life.
Paldies par atmiņām,
Lai gan tās nebija tik lieliskas.
"Viņš garšo tāpat kā tu
Tikai saldāk." 

Vakar arī noskatījos Vimbldonas finālu internetā - spēlēja Federers pret Mareju. (Ja jūs nezināt, kas ir Vimbldona vai kāds no šiem sportistiem, es neizteikšos.) Mājnieku favorīts Marejs beigās lēja asaras - emocijas, you know. Bet dižais Federers ir atgriezies tenisa ranga virsotnē.
Teniss ir sporta veids, ar kuru es gribētu nodarboties. Pirmkārt, tas ir individuālais sporta veids - tu uz laukuma esi viens (ja nespēlē divspēles, protams) un vari paļauties tikai uz sevi. Otrkārt, šis sporta veids ļauj pa īstam izlādēt enerģiju. Un tas tiešām prasa talantu nevis tīru kačāšanos. Ir vai nav - tāds ir jautājums.
Gribētu tenisu iemēģināt - ar treneri kāda kortā ar skaistu skatu uz apkārtni. Tas man noteikti kaut kad jāpaveic - šis sapnis nav nekas nesasniedzams vai neizdarāms. Un tad redzēšu, vai labāk man sanāk skatīties vai spēlēt... :)
Pēc šīm domām par tenisu mana mugura spītīgi un aizvainoti iesāpējās. (Šo sāpju dēļ es pametu citu sporta veidu.)

Lai nu kā, šī būs jauka diena. Tikai atliek cerēt uz galvassāpju dissapearingu un laimes appearingu. Un šis rīts arī būtu veiksmīgāks, ja pa LTV1 tiktu rādīts Smalkais stils! Esmu šo britu seriālu tik ļoti iemīļojusi jau no bērnu dienām, ka nedēļas nogalēs pilnīgi izjutu atkarības radītus krampjus - un es tā liku cerības uz šīs dienas rītu! Atliek vien gaidīt 19.30 vai 19.20 (can't remember) , kad varēšu redzēt vakara sēriju, bet sliktie laika apstākļi (negaiss) droši vien ir citās domās par manu televīzijas skatīšanās grafiku.


P.S. Jābeidz man lasīt tās dzeltenās preses interneta lapeles, tā jau kļūst par sava veida atkarību!!! Es tās padibenes ienīstu, bet tomēr lasu (šķiet, aizstājot kādu dramatisku seriālu)...

Miegs ir revolucionārs mēsls.

Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas, mūžīgi, mūžīgi draudzību sola.
/Prāta Vētra

Manī šajās karstajās dienās ir tik liela un nevaldāma enerģija. Tikai - nav darbības, kurā to gana labi izlikt. Ārā iet un darboties negribu, cepjos vai ārā. Iekšā tupot neko jauku jau sadarīt nevar.
Eh, nu nav kur likt enerģiju! Tikko noslaucīju istabā visu redzamo un neredzamo ar salvetīti, neiroze, neiroze, neiroze...

Labi, stop!
Tātad, šodien saņēmu piedāvājumu iet pārgājienā gar jūras krastu. (Pag, man tiešām liekas, ka tā grāmata par veiksmi vai nu jauc man galvu, vai arī sagādā piedzīvojumus.)
Lai nu kā, pirmās emocijas bija bailes. No cilvēkiem, kurus atkal satikšu. Bet tagad ir tikai prieks - tīrs prieks par iespēju šādu, kas man dota. :)
Protams, ka es iešu, ja varēšu. Ir arī nosacījumi - daudz maz sakarīga kompānija. Un daudz maz sakarīgs pats pārgājiens. Jūs domāsiet - kā var zināt par pārgājienu, ja viņā neiet? Var. Tas ir kaut kāds vides fonda organizēts pasākums, manās acīs saucamais ķipa dabas draudziņu fests.
Pati jau esmu lielā mērā dabas draugs. Tāpēc vēlme ir. Tikai vienmēr man šis jautājums un jautājumi - kur, ko, kā? Pagaidām atliek gaidīt atbildes vēstuli, tad jau - būs vai nebūs.

Kopumā - jūtos priecīga par to, ka ir vasara. Vēl aizvien priecājos par iespēju iet un darīt, ko vēlos, nevis to, ko vajag. Citi nesaprot manu vēlmi atpūsties, kura ir mežonīga un neapvaldāma. Bet man vajag paārstēt nervu rētas ar negulētām naktīm un sevis izprašanu. Tās pašas rētas, par kurām vakarnakt stāstīju pirmo reizi, un izteicu skaļi savas sāpīgākās emocijas.

Un varbūt nebija nemaz tik slikti. Varbūt vienkārši ir jātiek pāri un jāuztver to kā pagātnes daļu. Smagu, bet tajā pašā laikā piedzīvojumiem bagātu. Un gan būs labi.

Ienīstu kaķus. Tāpēc būšu kaķēns.

Es taču zināju, ka tas izdosies! Zināju, zināju!
Mana pavisam neproduktīvā vasara ir pārvērtusies par tīri jauku atpūtu un piedzīvojumu. Jau šodien varbūt notiks kas jauks. Un rīt - laikam... Galu galā - kāpēc vasarai ir jābūt produktīvai, ja tas vienīgais gadalaiks, kad pie malas metu problēmas, banālas un nevajadzīgas, bet nervus prasošas?
Neko sakarīgu gan manām tumši blondajām - gaiši brūnajām smadzenēm uzrakstīt šobrīd nesanāk, jo domas ir pārlieku saraustītas....
Bet labi, tagad izslēdzam twitteri un mēģinām sakoncentrēties...
Ko es vēlētos pateikt?
Nu pirmkārt jau to, ka vakar redzēju vienkārši nereāli iespaidīgu, pat ģeniālu filmu, kura visu laiku prasīja 80% ūdeņaino smadzeņu darbības, lai to izprastu. Bet, beigu beigās, šī filma tik un tā mani apveda ap stūri. Tātad - visiem, kuri vispār uzskata par nepieciešamību klausīt manam viedoklim, es tagad par savu mīļāko filmu minēšu Mr. Nobody (jeb Misters Neviens, kas, manuprāt, neizklausās tik jauki kā angliskais nosaukums).
Par šo filmu man pastāstīja krustmāte. Nu neko - tādas atsauksmes no neviena cilvēka par filmu vēl nebiju dzirdējusi, tāpēc nolēmu ievērtēt. Un tiešām - WOW! būtu īstais vārds. Protams, pirmais, ko ievēroju - šajā filmā galveno lomu tēlo Džareds Leto, bet kaut kā nebiju šo filmu iepriekš iekļāvusi skatāmo filmu sarakstā. Tad nu - paldies Dievam un visam pārējām, kas ļāva man noskatīties šo Mr. Nobody, kura nepārprotami ir man visu laiku mīļākā filma.

...kas vēl?
Ā, nu jā... Kaut arī tagad es izklausīšos pēc trakās, kura klausa visām pašpalīdzības lietām un other stuff like that, es sapratu, ka nejauši nopirktā grāmata mammai vārda dienā mani ir kaut kā iespaidojusi. Tā ir vēl viena no The Secret tipa grāmatelēm, bet tas ir apbrīnojami... Autors tiešām ir izpratis veiksmes un laimes likumus, kaut gan - es jau teicu, ka neviens man par šo neticēs. :)
Bet tiešām, tiešām tas drusku darbojas pat uz mani, vislielāko kritiķi pret visām pašpalīdzības lietām, kas man nenes miljonus un pārtikušu dzīvošanu līdz mūža galam. Vēlreiz jau liktenis mani ir savedis kopā ar lietu, kura iespaido un atstāj pēdas uz nākotni...

Labi jau labi, es beidzu filozofēt. Nobeigumā es tikai pateikšu, ka uz šo mirkli vairs nejūtos kā slīkstošs kaķēns sava ciemata peļķēs. Es taču zināju, ka vienīgais veids, kā pārdzīvot dzīvi šajā ūķī līdz skolas beigām, ir kļūt par narcisu un augstprātīguma kalngalu. Tā nu tagad šī pamestā nostūra dīvainā radība ES, kura neklausās meinstrīmus draņķus un neskatās meinstrīmus draņķus, un neēd meinstrīmus draņķus, un nedraudzējas ar meinstrīmeim draņķiem dodas priecāties par šodienu.
Ieceļot sevi par Kaķēnu, kurš atteicās no jūras skolas...

Bez ērkšķiem.

Ja kādreiz pa īstam sajutīsiet eiforiju, sapratīsiet - Eirovīzijas uzvarētājas dziesma ir salti meli. Nekā tur nav no īstajām eiforijas un pārlaimes sajūtām. Tukša runāšana vien ir, bet tik un tā - dziesma jau skaista.
Eiforijai vairāk atbilstu kaut kas ne tik spēcīgs. Kaut kas vienkāršs un... balansēts? Jā, tā laikam vislabāk būtu izteikties.
Lai nu kā ar to izteikšanos, kāpēc tāda cāļasmadzene kā es sākusi gudri runāt par eiforiju? Tad nu - īsumā...

Pirmais atkāpes punkts - vakarā noskatījos filmu Requiem For A Dream ar savu mīļo un skaisto Džaredu Leto. Smags un drūms gabals, kas manī radīja aizdomīgi priecīgas sajūtas.
Otrais punkts - vakarā mazliet padzēru kokteilīti un tā. Nu, par to nav ko diži stāstīt.
Tālāk neskaitīsim.
Tad es, kā jau vienkārši sarežģīts cilvēks, nočiepu mammai vārda dienā dāvināto grāmatu un sāku lasīt. Vēl viena grāmata par veiksmi un panākumiem, bla bla bla... Lasu, lasu, nevaru aizmigt. Actiņas pavisam nolasītas, bet pēkšņi tāds - klikt! Sava taisnība tur ir. Grāmata būs brutāli jāatņem mammai uz nezināmu laiku.
Kad beidzu lasīt, nobīdīju galdu nost no loga, lai to var ērtāk attaisīt, pati izlīdu pa galda apakšu un kā jau normāls cilvēks pusvienos naktī pie loga uzpīpēju. Protams, ka logs bija tikai sīks mierinājums, tik pat labi varēju pīpēt arī istabā, jo aromāts nekur nepazuda. Bet - sīkums par visu.
Tā nu es aizvēru logu, sabīdīju galdu un krēslu, noliku visu savās vietās. Jutos jau tīri laimīga. Paņēmu jaunās smaržas un, tā teikt, sapūtos. Drusciņ.

Un tā arī sākās neliela eiforija. Bija tikai jāuzliek atbilstoša mūzika, un es patiešām jutu apskaidrību, laimi un mieru vienlaikus. Tagad es zinu, ka nākamais tetovējums man būs roze, nevis uzraksts vei vēl kaut kas banālāks. Vienkārši roze. Tikai piemeklēšu dizainu un došos sevi izraibināt. Šī zieda simbolisms uz manis būs pārfrāzēts, lai atbilstu manam stāstam, bet nesaprotu - kā iepriekš nebiju iedomājusies šo versiju? Roze ir visvienkāršākais un vissarežģītākais veids kā pateikt, ko es jutu, jūtu un jutīšu.

Roze ir roze ir roze.
Gertrude Stein

Gribošas čikitas sonāte.

Šajā dienā manas smadzenes un prāts kā šīs vasaras odi piesūkušies domām par to, ko gribu. Tikai šos mošķus nevar ne atraut, ne nosist, lai arī cik ļoti vēlētos. Tā nu es, nabaga sakostais un niezošais, nomocītais un skumjais radījums, pavēstīšu, ko vēlos. Nē, nečīkstēšu un nevaidēšu. Vienkārši pastāstīšu, lai visa pasaule nevis sadotos rociņās un palīdzētu, bet gan atlaistu tās nolāpītās rokas un sāktu man sagādāt uz sudraba paplātītes šīs vēlmes un ieceres.

Īsti draugi.
Lai gan vēl nesen biju nogurusi no sabiedrības, es gribu īstus draugus ar kopīgām interesēm. Manas domas un hobiji pēdējā laikā piedzīvojuši štata samazinājumu, tāpēc arī draugu pulciņš tā kā mainījies. Un kopīgais ar šiem cilvēciņiem arī sarucis. Tā nu es jums teikšu - es gribu draugus, ar kuriem varētu sēdēt savā istabā, klausīties Pink Floyd vai Bjorku, dzert kafiju un filozofēt. Sapņot visaizliegtākos sapņus. Un gribu draugus bez aizspriedumiem - vienkāršus cilvēkus, kuri atbalsta vienlīdzību un ir brīvi kā manā tetovējumā attēlotais putniņš.
Ja tagad tā padomā - pārāk daudz esmu mēģinājusi pieņemt citus cilvēkus, jo uzskatīju, ka var draudzēties ar ikvienu. Nav laba vai slikta rakstura, draudzēties jau var. Ar dažu raksturu tikai saskan labāk. Nu bet vajag taču man cilvēku, kurš klausīsies kaut ko tādu mūsdienu jauniešiem nederīgu kā Pink Floyd un priecāsies par manu sabiedrību!

Īsti iespaidi.
Šeit nu es minēšu vairākas lietas. Pirmā jau nu noteikti ir ceļojums, pēc kura dvēsele jau sen kāro. Nekas cits manām smadzenēm nedos un neradīs tās priecīgās daļiņas, kuru nosaukumu aizmirsu.
Es gribu jaunu tetovējumu. Beidzot esmu izlēmusi par tā izskatu un atrašanās vietu. Vai nu uzraksts PROVEHITO IN ALTUM vai arī skorpioniņš. Dilemma jau ir diezgan smaga, bet šis es gribu piepildīsies - tas diezgan droši. Lai arī ko uztetovēšu, tam stingri jāatbilst manai pārliecībai. Tetovējums, kurš radīts tīri kā dekorācija manās acīs ir nulle.
Un vēl es gribu traki izballēties. Atbrīvot savu mežonīgo, wild, wild garu. Tikai vajag kompāniju. Bet skumji, ka šī kompānija, lai gan tajā labi cilvēki, nekad nebūs tie dvēseles biedri, kuri ar mani kaut vai 30 Seconds To Mars paklausītos. Skumji.

Īsti sasniegumi.
Nekad neesmu savu prātu vērtējusi zemu. Kā arī vienmēr esmu zinājusi, ka tur augšā man ir paredzēts kas īpašs. Veiksme man seko uz katra sīkākā bēbja solīša (zinu, ka zīdaiņi nestaigā!), un par to arī priecājos. Šī izsišanās spēja un spēja radīt cilvēkos uzticību un respektu mani izvilks.
Un tāpēc es nekad nepadošos un neapstāšos, kamēr nebūšu sasniegusi ko īstu. Smadzenītes izdomāja arī domu graudu - Es negribu būt slavena, es gribu iegūt atpazīstamību un vēlos, lai man notic. Kā arī es nevēlos kļūt bagāta un iegūt miljonus, man vajadzīgs tikai tik naudas, lai radītu nedaudz drošības mīļajiem un spētu izmainīt pasauli.
Tikai atkal jau skumjais fakts - neviens pa īstam netic. Izņemot mani. Bet tas jau ir daudz.

A real hero is someone who gets up even when he can't.
Jared Leto

Kārtējā mūža nominācija.

Pagājušajā naktī es sapņoju ellīgi karstu sapni. Ne burtiskā nozīmē, drīzāk jau - sasodīti seksīgu sapni. Nominēju to par savu sapni Nr. 1 no piedzimšanas mirkļa līdz 2012. gada 25. jūnijam. Un es ceru - kaut kas tāds atkārtosies...
Tātad, es savā ciematā sēdēju un kurnēju. Apkārt bija pāris jaunieši, kurus nepazinu - iespējams, ka biju redzējusi kādā seriālā vai filmā. Vienkārši sēdējām, pie skolas vai upes, vai vēl kaut kur, bet viennozīmīgi - laukā. Bija agrs rudens un spīdēja saulīte. (Nemaz, nemaz nav interesanti. Es taču zinu!)
Un tālāko es neatceros.
Bet tad kompānijā pēkšņi bija Skārleta Johansone. Pat nevaru izteikt, cik ļoti viņu dievinu, apbrīnoju un visādi citādi padaru par idealizētu sievietes modeli. Mēs sarunājāmies. Taču man (kā nu ne!) bija nepārvarama vēlme ar viņu iepazīties tuvāk, jo (loģiski) - katru dienu nesatiec Skārletu.
Tā nu mēs runājām angļu un latviešu valodas super-remiksā, līdz viņa mani kādā netraucētā vietiņā (es jau teicu, ka nezinu, kur bijām, bet neviens mūs tajā vietā neredzēja) noskūpstīja. Tas bija neizsakāmi seksīgi!
Jūs zināt tos mirkļus filmās, kad divi cilvēki mīlējas, uzvar vai skūpstās, un tiek rādīti dažādi skaisti mirkļi, kas it kā ir mazliet ironiski un parāda sasniegumu, tā nozīmību, nesto laimes sajūtu? Nu jā, man bija tā - rādījās spilgtas un skaistas ainas. Sarkasma pilns sapnītis. Bet izjūtas bija nepārprotami reālas. Skudriņas skrien pat to atceroties. Ah...
Mēs abas turpinājām kaislīgi skūpstīties un gājām aizvien tālāk, bet tad (neatceros - kāpēc? - bet kāda gan vairs nozīme) Skārleta, šķiet, apvainojās un aizgāja. Es sekoju. Atradu viņu pēc neilga laika - tikpat pievilcīgu stāvam kaut kādā nelielā stadionā. Nu, un mēs turpinājām. Daudz cilvēku bija apkārt, taču tas bija vien nieks. Varbūt vēlaties zināt vēl, kas tālāk?
Tieši tur sapnis beidzās! Sasodīts! Sākās miegs bez sapņiem.

Ar šo es tikai gribēju pateikt, ka šie miega stāsti manā dzīvē ir ļoti nozīmīgi. Tie maina dienas gaitu - ja sapnis ir lielisks, tas ceļ patosu. Ja nav, tas maina attieksmi pret cilvēkiem. Lai gan neesmu ieinteresēta sievietēs, šis sapnis bija burvīgs. Iespējams - arī dziļdomīgs. Priecājos, ka arī vislieliskākajai sievietei pasaulē ir laiks mani apciemot un iepriecināt sapņos.

Tikai kuššš, nesakiet par to nevienam - nepiepildīsies!

Vēl viens dzīvnieciņš.

Es bij' maziņš dzīvnieciņš. No rītiem. Darīju nekontrolējamas lietas - dusmojos, ēdu nepareizi, skaitos. Negativitātes plūsma. Rāāāāāārrr.

Neesmu vairs tas dzīvnieciņš no rītiem. Naktīs lasu grāmatas, kuras mīlu, bet pēc tam guļu pa pliko. Mostos priecīga. Labāka sajūta. Krāsas un piepildījums. Klausos klasisko mūziku, it īpaši Grīgu un Bēthovenu. Dzīvoju mirklim un nekam citam. Nevienam citam arī.

Esmu vegāne. Dalu ēdienkarti ar trusi. Tīrs organisms - ir labāk nekā jebkad; es jūtos svaiga, mazāk nomākta. Elpoju dziļāk un visu uztveru krāsaināk... Es neēdu narkotika. Nesatraucieties.
Bet es dabūju lakricu. Ņamma. Un rīt es svinēšu mammas vārda dienu ar citronu mojito. Un ledu. Dubulta ņamma.
Es uzdāvināju mammai grāmatu par panākumu gūšanu. Tajā visā, nepārprotami, bija doma gūt pašai labumu, bet es dāvinu no visas sirds. Nekad neskaitu naudu. Ja gribu - daru.

Biju Rīga (Dievs apžēlojās reizes trīs). Es tagad klausos Pink Floyd - šodien nopirku viņu albumu. Nopirku arī grāmatiņu par Bītliem. Iegādājos džinsus, kreklu un topiņu. Arī kurpes. Un smaržas. Iepērkoties es garīgi topu dziedināta. Garīgā barība - tās pagaidām pietiks.
Aizgāju uz kinoteātri un vēlreiz sev pierādīju, ka Saša Barons Koens ir ne tikai labs komiķis, bet arī neprātīgi seksīga radība.

Dzīvnieki par mani smejas. Esmu sarežģīta.
Esmu dīvaina. Bet to es zinu.

Delights. Mine.

Symphony of my delights.

Sajust lietus smaržu un pieskārienus ādai, nesaprātīgi dejojot vasaras lietū un ļaujot samirkt drēbēm. 

Vētras spēka pierādījumi dārzā. Negaiss un tā postījumi. Kokteiļa Cosmopolitain baudīšana. Sapņošana nomodā par to, kā mainīšu pasauli. Skaisti, bet nepieradināti un neparasti vīrieši, kuri flirtē. Harizmātiski cilvēki. Šarms. Savas seksualitātes apziņa. Būt neatkarīgai no stereotipiem, rāmjiem un priekšstatiem. Gulēt kailai. Nomest kautrību. Melna, salda kafija no rītiem, veroties uz rīta ainavu. Bēthovens. Bēthovena dzīvesstāsts. Vegāna dzīvesveids. Ķertas (citu acīm) personības. Dzīve bez saistībām. Cīņa par savu viedokli. Rakstīšana. Iepirkšanās. Ceļošana. Stokholma. Meitene ar pūķa tetovējumu. Stīgs Lārsons kā paraugs žurnālistikā. Žurnāls GEO. Žurnālista profesija. Klasiskais roks. Alternatīvā mūzika. Indie roks. Mežs, kad laiks apmācies. Pavasaris. Sajūta, ka esi iemīlējies visos. Negremdēšanās atmiņās un nelūkošanās nākotnē. Mirkļa tveršana. Burvības baudīšana. Saulriets jūrā. Pelde ar drēbēm. Auksta duša. Harmonija. Kino. Skārleta Johansone un Džareds Leto - burvīgākie aktieri. Merilinas Monro personība, kura netika novērtēta aiz skaistuma maskas. Fotografēšana. Vienlīdzības idejas. Miers. Sapnis aizbraukt uz Āfriku. Brīvprātīgā darbs. Mana sapņu māja. Sajūta, ka esi labākais. Uzticība. Sevis meklējumi vasarās. Pieskārieni. Cigaretes. Bailes no kukaiņiem. Bezmiegs. Pašrocīgs fitness. Spītēšanās pret uzspiestām lietām. Grāmatas. Prāmis. Bailes no lidošanas. Sirdspuksti. Egoisms. Laime. Es.

Melnie fantāziju putni.

Labs rīts, visi mazie krokodil-ģīmji.
Esmu gulējusi nepilnas četras stundas, bet neiebilstu. Kāpēc jāguļ mums - jaunajiem un neprecētajiem? Lai izdzīvotu, piemēram, Seulas (Dienvidkorejas galvaspilsēta) darba tirgū un sasniegtu savu mērķus, piecas miega stundas ir par daudz. Viņi izmanto dažādus veidus, lai paliktu nomodā, viens no tiem - žeņšeņs. Tas, ko vēlos pateikt - tev un man šorīt nav iemesla izskatīties pēc krokodila ģīmjiem. No good reason at all.

Pie velna gan krokšus, pašlaik atkal ar mani notiek brīnumi, un es varu runāt par sevi trešājā personā. Anete ir aizsapņojusies. Atkal! Viņa cer un viss pārējais ir maznozīmīgs - ja vien Anete sasniegs savus mērķus un attaisnos uz sevi liktās cerības. Vislielākās cerības gan viņa likusi pati, jo šoreiz gribēt nav īstais vārds. Un savos piecpadsmit gados ne visi tik kategoriski nostājas pret karu un raksta svešā mēlē, lai norauktu no kāda bloga putekļu kārtu un pārkrāsotu. Kaut pāris izteiktie labie vēlējumi ir spēcīgs dzinulis, lai strādātu smagāk nekā iepriekš un domātu vairāk. Un Anetet ir bezgala pārliecināta par sava viedokļa pareizību. Nu, skatīsimies, skatīsimies...

Reizēm es pat gluži priecājos, ka manās smadzenēs ģenerējas šādas domas, domiņas u.t.t. Līdz saldajiem astoņpadsmit es būšu pameģinājusi rakstīt par visa veida idejām, kas man galvā, un paust savus uzskatus tīri un brīvi. That's a good think, what ya opinion? 


Lai nu kā ar nebūtu, pirms aptuveni četrām ar pusi stundām es beidzu lasīt Stīga Lārsona Meitene, kas izjauca siseņu pūzni. Konfekte. Īsta žurnālistikas paraugstunda, smalks rakstīšanas stils. Pārspīlēti aizraujoši. Arī pats autors, Stīgs Lārsons, ar savu personību dod grāmatai īpašāku auru. Es ar viņu būtu gribējusi iepazīsties. Labs žurnālists ir Cilvēks (ar lielo burtu).

Un varbūt tāds ir mans mērķis, plānojot braucienu uz Stokholmu? Izstaigāt vietas, kurās staigāja misis Pepija Garzeķe un Stulbais Kalle Blumkvists? Ja arī tā būtu, līdz tam vēl kāds brīdis jāgaida (ja viss notiks kā plānots). Kamēr netieku pie savas Stokholmas dozas, kā slims narkomāns samierināšos ar mūsu pašu jauko, vienkāršo narkotiku Rīgu. To gan - jo ātrāk, jo labāk. Vēl pāris dienu bez graujoša pūļa efekta un es būšu norakstāmi melanholiska.

...tikai ne to. Es negribu iekrist šajā notī vēlreiz.

Smieklu gāzes efekts.

Nu ko, varu tikai sveikt visus ar Līgo svētkiem. Ceru, ka visi labi nosvinēs! Bet pašai tagad nav nekādas svētku sajūtas - lietus dēļ laikam. Gan jau drīz nāks arī sajūta. Gan.
Dzeru Cēsu Nefiltrēto Baltalu (ir labi!) un uzsāku savas privātās svinības. Jūtos es tīri priecīga, kaut gan neesmu šodien paveikusi neko īpašu un noderīgu (ja neskaita savas dzīves dzīvošanu). Klausos patiesu Jāņu mūziku - 30 Seconds To Mars dziesmu Closer To The Edge. Pat latviskākajos svētkos es mīlu Džaredu Leto. Viņš ir burvīgs.

Skatos laukā pa logu un nespēju vien sagaidīt brīdi, kad beigs līt. Nu, kaut vai bez saulītes, tikai lūdzu - beidz līt. Laika prognozes mani vienmēr muļķo (es tā dzirdēju, ka vispārībā jau nelīšot pārāk daudz), un šis nu ir tas gadījums - laika apstākļi ir neprognozējamāki par jebko. Neatkarīgi no tā, ko gribam mēs, cilvēki, tie darīs savu. Šeit man nāk prātā tā paša Džareda Leto domugrauds:

Iegūt tādu neatkarību kā laiks - tas ir mērķis katram no mums. Būt neatkarīgam no citiem. Bet - mums, cilvēkveidīgajām radībām, ko tādu nedabūt. Nē, nē.

Lai nu kā, es skatos uz lietu un esmu laimīga. Lietus ir mana mazā atslēga uz laimi. Tas padara pasauli skaistāku. Vismaz es tā domāju. Un Līgo ar lietu jau nu nav nekas jauns - drīzāk laba latviešu tradīcija. Līgo svētkos jāsalīst. Lai gan es slaveno un visiem zināmo frāzi teiktu savādāk - Līst kā pa Līgo, nevis Jāņiem. Liela daļa manis piedzīvoto Jāņu ir bijuši... tā teikt - diezgan sausi (if you know what I mean). Bet - kurš gan mūsdienās Jāņus sauc par Līgo?

Bauda dzīvot savu dzīvi.

Labrīt!
Es jau atkal smaidu un brīnos, kāpēc daudzi mostas tikai ap pusdienlaiku - kad esmu jau paveikusi lielāko daļu darbiņu.
Šis rīts ir bagātīgi pārklāts ar padarīta darba sajūtu - izbraucu ar riteni, novingroju savu dienišķo sporta devu, izbaudīju āra dušu, salasīju zemenītes dārzā, pārbīdīju istabā mēbeles (Au, Au, Au!) un tagad apmierināti dzeru savu kafiju ar kanēli. Es jau nereklamēju, bet jaunā Jacobs Espresso kafija ir tāāāāāāda ņamma... :)

P.S. Es varētu apprecēt Skārletu Johansoni, viņa ir my hero and all that stuff... So yeah, klausieties šo...

Vakar saturīgi izrunājos ar vienīgo cilvēku, kurš par mani šobrīd izrāda kaut kādu interesei - mammīti. (Man ir aizdomas, ka kļūšu par filozofi. Bet, ja nesanāks, par politiķi... :))
 Nu, runāt man padodas, tas ir skaidrs. Sapratu arī to, ka vienmēr esmu paštaisna un ievācu labumu. Vienmēr varu izteikt viedokli par jebko, ja vien saruna norit ar attiecīgu cilvēku. Neesmu gan no tiem cilvēkiem, kas publiski aizvaino citus ar savām jēlībām. Tikai aiz slēgtām durvīm, tā teikt.
Sapratu, ka vienīgā lieta, ko vēlētos dzīvē darīt, ir žurnālistika. Tas mani pievelk - rakstīt, intervēt, atklāt. Un nebeidzami enerģisks dzīves veids man arī būtu nepieciešams - mazliet kafijas un varēšu rukāt 24/7... :)

Tagad aizdomājos par traku strādāšanu... Nu, šodien mans ķermenis sabiedēja mani pašu ar sāpēm krūtīs kā protestu pret darbošanos rīta agrumā. It kā jau nekā jauna - vesels cilvēks un es nav sinonīmi, taču tas nekad man nav liedzis spītēt visam un darboties. Tomēr dažbrīd par piemērotāko nodarbi es sev atzītu relaksējošas mūzikas klausīšanos...

Uz doto brīdi gan es klausos vienkārši briesmīgu un sev neraksturīgu mūziku,  Mailiju Sairusu ieskaitot. Es jau apsolīju sev nenolikt nevienu mākslinieku, tomēr viņu nevar salīdzināt Bjorku vai Pink Floyd! Tā vien trūka, lai es kļūtu meinstrīma un ārišķīga. Pārslēdzam atpakaļ un Paramore!

Un, pareizi, rīt jau Līgo svētki - cik ļoti tos gaidu! Nezinu gan tam iemeslu, tomēr gribu. Varbūt - lai varētu iereibt. Varbūt - lai mestu pie malas zālēdāja dzīves veidu, ko gan pati vakar uzsāku.
Un varbūt tāpēc, ka dzērumā gaidu zvanu no cilvēka, kuru šobrīd dēvēsim par Misteru Kontrast-Dušu. Bet es pat nesaprotu - kāpēc gaidīt? Tas, kam bija jāiet viegli, pārvērtās parodijā par kaut kā sākumu. Tagad viss taču ir kārtībā, kad tā nav bijis!
Tikai muļķīgi, ka apkārtējie visu laiku ko atgādina, jautā. Nu nebija un nav nekā! Es nejutu, viņš juta, viņš mainījās. Es šoreiz ļāvos straumei un necerēju uz laimīgām beigām. Sāku tur pat kur beidzu. Un viss, kas ar mani notika, dara mani bagātu. Par vienu piekāšanu bagātāka, tā teikt.

Tagad es jums lieku klausīties šo. Mēs NEKAD neatgriezīsimies pie vecajiem siluetiem pēc visa, kas noticis.

Dažreiz šķiet, ka dzīvoju Nārnijā.

Esmu muļķe. Muļķīga, banāla, parasta muļķe!
Un es nesaku to tāpēc, ka patiešām esmu stulba (patiesībā es esmu faking gudra, bet tas nu ir cits stāsts). Reizēm šķiet, ka, priecājoties par skaisto apkārt, esmu vienīgā, kurai rūp planēta, citi cilvēki, citas radības un viss cits skaistais. Nu, muļķe!
Kāpēc jāsmaida, ja var raudāt? Kāpēc jāapklust, ja var nebeidzami riet un neklausīties? Kāpēc? Es vienīgā gribu, tā teikt, to faking change the World? Vienīgā dzīvoju ar pozitīvsima dvesmiņu?

Šodiena man nes daudz prieka, kaut gan neizklausās nemaz tik priecīgi. Es aizgāju gulēt ap trijiem naktī, un man bija sasodīti caurs miegs. Pamodos jau deviņos no rīta. Un es biju vienkārši laimīga - beidzot var iet gulēt un celties, kad ienāk prātā! Screw you, another stuff in my life! I can do what I want! Pat celties neizgulējusies varu, hah!
Ko vēl šodien esmu paveikusi? Laimīgi izbraukājos ar riteni - 10 kilometrus. Atbraucu mājās, salasīju zemenes dārzā. Izbaudīju āra dušu... Paradīze! Esmu laimīga tāpēc vien. Un es atklāju, ka gulēt kailai ir lieliski - ērti un brīvi... :)

...Pašlaik esmu nedaudz apreibusi - ne jau prieka dēļ. Nē, arī laimes ne. Nu, jūs jau sapratāt, varbūt... Tāpēc neņemiet visu tik nopietni, jā...

Vienīgais, kas skumdina - daudzi par mani ir aizmirsuši. Esmu aizmirsusi par daudziem. Visiem vasarai jau bija citi plāni, pirms ierados es. Un Jāņus nāksies svinēt ģimenes lokā... Tomēr par to es gan neskumstu - drīzāk esmu apmierināta.
Tagad skanēs viena atzīšanās - man drusku pietrūkst skolas. Tur varēju satikt jaukus cilvēkus katru dienu. Kas man liedz viņus satikt šobrīd? Neskaidrības ar plāniem, aizņemtība... Visus savākt bariņā ir grūti! Ja vien kāds zinātu, cik ļoti man pietrūkst. Nu, ne jau kāds konkrēts, bet kāds no tiem aptuveni 30 cilvēkiem, kurus gribu satikt. Tāpat vien.

Bet svētki nāk maziem riksīšiem. Es gribu svētkus! Jo atkal varēšu justies apreibusi. Varēšu justies drosmīga. Un, cik dīvaini ir tas, ka cilvēki neredz man cauri - vienmēr uzskata par pozitīvo varoni stāstā, kaut gan patiesībā... Nu, patiesībā šajā mazajā ciematā visi ir akli. Ieskaitot mani, protams.

Tak beidz izlikties, ka tas ir ko vērts.

Ja godīgi, tas jau sāk palikt pavisam amizanti, cik dzīve ir neparedzama. Tu, nabaga cilvēks, vēlies, lai kaut kas notiek - un notiek kaut kas cits. Vai pat kas pilnīgi pretējs. Un, ja līdz pozitīvam iznākumam ir tikai 1%, bet tu jau redzi iznākumu - nekā nebija! Viss atkal būs jāsāk no sākuma.
Nu ne jau vienmēr tā notiek, bet esmu šo piefiksējusi pārāk un ļoti virs saprāta robežām - atliek vien sapriecāties par ideālu vakaru, ballīti, pasēdēšanu, tikšanos, lai noietu greizi kaut kas pašsaprotams - cilvēks, uz kuru liec vislielākās cerības, tevi vienkārši "nepazīst".
Atliek tikai aizmirst kādu cilvēku un izmest no domām, kad viņš jau ir gatavs tevi savaldzināt. Ar otro reizi prāts ir spītīgāks un nepadodas, bet vēlāk - gribi vai nē - viss noiet greizi.
Ak, es mazā, dzīves čakarētā radība! Vismaz mana dzīve spēj no sevis iedomāties nez kādu rokzvaigzni, kurai nekas nav gana labs! Un tas ir super, patiešām! Ceru, ka tā maita man negatavo kaut ko pilnīgi sliktu un jā... :D

Bet beigu beigās es ceru, ka tikšu pie vēl viena ilgi kārota tetovējuma (lai gan neesmu droša par to, ko tiešu tetovēšu) un izbraukāšu Skandināviju krustu šķēršu. Un ceru noskaidrot attiecības ar cilvēkiem. Lai gan - nē, neceru. Citādi vairs nebūs interesanti, nebūs apjukuma uz kura vadīt šo vasaru.

Zinu droši, ka gribu vienmēr palikt reāliste, negribu kļūt sentimentāla un banāla. Par dzīves raksturu labāk pasmieties nekā raudāt un pārmest. Jo visi apkārt ir tieši tādas pašas egocentriskas maitas kā es. Bet es neatklāšu, kāpēc šo rakstu - es pati nezinu. Šī rindkopa tikai pierāda, ka es varu nostāties pret sevi, paglaudīt pa spalvu sev un vēl savilkt galus kopā. Lūk, tā ir jāmāk!

Pegazu pasaules varavīksnes.

Laiks iet tik sasodīti ātri! Atceros pagājušo vasaru, kad šitā pat varēju dienas vidū sēdēt pie sava datora, un tas bija super. Un tagad es tieši tāpat sēžu pie datora, un ir vienlīdz super! Čills!

Gribētos iet ballēties, tomēr nezinu, nezinu... Vai tagad ir īstais brīdis tam? Atkal? Vasara man sākās tikai tikko, negribu jau atkal visu aizņemt ar liekām problēmam un dažiem liekiem cilvēkiem. Gribas tikai sēdēt un gulēt. Pēc šī gada kaut kas tāds ir vienkārši neiedomājama laime!
Nu lab', pilnībā jau nenodošos slinkošanai - no rītiem turpināšu izbraukt ar riteni, turpināšu tikties ar draugiem (no kuriem lielākā daļa arī pašlaik bauda sajūtu - beidzot faking daudz laika ir atbrīvojies, jeb school off, summer on!) un darīšu to, ko skolas laikā vienkārši atmetu - regulāri braukšu uz kino, peldēšos, mācīšos runāt spāniski un vienkārši priecāšos par nesteidzīgumu. Un izbraukšu kādā ceļojumā, jo vienkārši mīlu Skandināviju un gribu tur atgriezties (kaut nu es nekļūtu par traku meitēnu, kas apprec kādu vietu, piemēram, Stokholmu! ;D). Tikai jādabū zaļā gaisma no mammas un tā.... :)
Šis video veltīts manam city-jam, kurā tik ļoti ir ko darīt!

Tik daudz iespaidu gūts tieši pēdējā laikā - jaunas sejas un jauni piedzīvojumi, tā teikt. Prieks. Bet vasara ir īstais laiks pa vidu visam atrast arī īsto ES un turpināt pieaugšanas procesu. Pagājušajā vasarā tapu gudra un jutos labi, lai gan visvairāk izskoloja vasaras pēdējās dienas. Kaut tā nekad nebūtu noticis! Vēl aizvien daudz ko nespēju aizmirst, bet laiks dziedē visas brūces. Tagad ir labi. Tiešām labi.
Nesen pirmo reizi dzīvē kaut ko tik ļoti nožēloju. Vienā dienā (un agrā rītā + naktī) savārīju tādas slidenas ziepītes, ka neprieks atcerēties. Ar padarīto dažiem pasaku - Hah, in your face, bitch!, bet visādā ziņā esmu neapmierināta. Bet, lai gan cik slikti bija pēc ballītes, skolotāja krūmos atstātās pēdas vienmēr liek smieties! :)

Beigu beigās saprotu, ka esmu paveikusi daudzus mazus, bet patīkamus brīnumiņus, dažus mazus, bet nesmieklīgus brīnumiņus, daudzus neitrālus ne-brīnumiņus. Redz, Anete pilnīgi arī atjaunojusi šo blogu un jau kopš eksāmenu laika novārtā atstājusi citus blogus. Un domas viņai mainās pa sekundēm, tāpat kā rakstīšanas stils... Bet, vēl jau var paslinkot, vēl var...
Go to hell, something-doing! I love to do nothing-doing!

Gribu smaržot kā pļava pēc lietus.

Pasaule ir tik niecīga uz sīciņa. To var saspiest plaukstā un turēt ciet, ja vien gribas. Katram ir sava vieta zem Saules, katram ir sava vieta, kur izlikt savu garu un dvēseli.
Citi ieņem savu vietu, citi iekārtojas svešā. Dažs saraujas pavisam niecīgs un slēpjas stūri, neapzinoties, ka pasaule taču ir apaļa! Bet visi kādreiz jūt prieku, kādreiz bēdas, kādreiz nejūt neko un brīžiem ir tīri apmierināti ar sevi.
Daba ienāk pilsētā, un pilsēta ienāk dabā. Cilvēks saskaras ar mežonīgo un necivilizēto, un, mēģinot to pārmācīt, pats kļūst mežonīgāks. Viss saskaras ar visu, ikviens pielāgojas daudziem citiem.
Pasaule ir tik elastīga, ka pacieš visus raksturus, visas formas, smagumus un aukstumus. Pasaule ir pārāk maziņa, lai kaut ko nozīmētu Visumam, bet pārāk liela, lai neko nenozīmētu mums - materializētām dabas sastāvdaļām.
Bet, kad satiekas tīra daba ar tīru dabu, - lūk, tad smaržo vislabāk.

Izdošanās ir absurds jēdziens.

Cik bezgala tukšam jābūt cilvēkam, lai kritizētu otru tikai tādēļ, ka šis cilvēks nav ideāls? Tikai tādēļ, ka dažs labs neatbilst viņa ideāliem (kuri patiesībā ir citu izdomāti, jo šī galviņa klausa tikai pārākajiem muļķiem) un nemaz nevēlas atbilst stereotipiem?
Kas rada rāmjus un stereotipus, kuriem mēs ikdienā sekojam - tik akli un slimīgi, ka tas mazliet biedē? Kurš ir tas cilvēks, kas nenoraustoties var teikt - esmu pārāks un zinu, kas labi un kas nē?
Un, galu galā, vai vispār eksistē kāds, kurš visās mērauklās ir salīdzināms ar vidējo aritmētisko un pieņemamo lielumu?
Ak jā, neviena tāda cilvēka nav! Nevienas tādas dzīvas radības nav!
Un nākamreiz, kad kāds ar reliģiju MANI-PĀRVALDA-CITI-PAMUĻĶI tevi nokritizēs, varbūt vienkārši noskurinies un turpini savu ceļu, nevis mainies banālu un egocentrisku izsaukumu dēļ.
Tev izdosies, jo vārds IZDOTIES nozīme - notiek kaut kas labs tavas rīcības dēļ. Un jebkurā gadījumā - tā notiks.

Talk That Talk To Me.

Ne reizi vien dzīvē esmu jutusies pilnīgi mierīga, bet vēl nekad mani nav pārņēmis TĀDS miers. Vasara dara savu, saule dara savu, gadi un piedzīvotais tāpat... Es nezinu, kas notiks rīt, bet man gluži vienalga. Esmu gatava iesaistīties jebkur, jebkā, jebkad!

Laikam tiešām esmu kļuvusi (vai vēl tikai kļūstu) pieaugusi, kļūstu par personību, tomēr tas ir tik sasodīti interesanti. No malas vēroju pavisam pieaugušus cilvēkus un iekšēji ķiķinu - puse no viņiem vēl ir bērna prātā. Daudzi pārāk spītīgi, daži pārāk maz runā, citi atkal nespēj pārvarēt kautrību. Un es tikai smejos...

Bet ir taču par ko! Ja tu savos četrdesmit nespēj neraudāt par saplēstu krūzi, nespēj novērtēt sarunu biedru, nespēj rast kompromisu un nespēj izaugt no pamperiem - problēma ir tavējā, bet cietēji ir pārējie. Šādi mākslīgi pieaugušie vienmēr atgriežas pie pusaudža pumpām un činkst, činkst un činkst no gala...

Bet, jā, tā biju es, kas kādā žurnālā lasīja apmēram šādu citātu - Nekad negribētu atgriezties pusaudža gados!

Un es negribu arī!

Saule ir tikai vēl viena sirds.

Šorīt mostos ar apziņu nenogulēt un svinēt dzīvi. Neatkarīgi no citiem cilvēkiem, kuri nīst un īd caur saviem televizora ekrāniem. Ir skaisti dzīvot! Brīnumskaisti!
Un es redzu, ka ārā atkal spīd saule. Šajā Latvijas reģionā tas notiek bieži! Es cenšos nesmaidīt katru mīļu brīdi. Bet meli ir lieli, ja saku - manī nav negāciju. Protams, prāts tāpat kā citi kādreiz spītīgi burbuļo, bet viņš nav pelnījis, lai es klausītos. Ārā spīd saule, ir jauka diena, kuru piepildīt. Un viss.
Katru dienu es dzīvoju ar skaistu moto - ja es aizietu šodien, vai es aizietu laimīga? Piepildīta? Liela daļa radībiņu cilvēkveidīgo to nespēj pieņemt, jo vienmēr pēc kaut kā alkst. Viņi grib uzzināt, vai simpātija arī par viņiem domā, vai mīlestība ir veiksmīga, vai viņi kļūs bagāti... Nu nevajag! Tieši tāpēc viņi nesasniegs laimi. Viņi dzīvo tālākam laikam. Es ļaujos šī brīža burvībai.
Un katrs, pat visparastākais brīdis ir pelnījis tavu uzmanību un prieku. Smaidi, kamēr vēl tev pieder biļete uz graujošāko un fascinējošāko šovu galaktikā - iespēju dzīvot pašam savu dzīvi.

by anetteket

Mēs esam apzeltīti - jauni un gudri.

Un, ja nu... Ja nu šoreiz man vairs nav ko teikt, izteikt Tev? Varbūt kādreiz vajag vienkārši būt laimīgam ar savu dzīvi, apmierinātam ar sevi un piepildītam, nevis dzīties pēc tavas dalītās uzmanības un izsapņotās pasaules - ar Tevi centrā?
Es izjūtu tādu laimes dozu, ka nebaidos salauzties un aplauzties šajā vējainajā pasaulē. Pēc dusmu, skumju un negāciju laika nāk miers. Miers, harmonija un laime - tas, ko Tev nesasniegt ar kompleksiem, spītību un divkosību.
Agrāk nezināju, kas tā īsti ir - PATIESA LAIME. Un pirms šī agrāk nezināju - kas ir ĪSTAS SĀPES un cik daudz viens cilvēks var izturēt, kamēr rokas nav kļuvušas par vājām un ceļgali saļimuši. Piedzīvotais mani ir izaudzinājis par citādu cilvēku, kurš tic labajam vairāk nekā dažs labs bērns tic savai fantāziju un utopijas zemei. Un, iespējams, ka šobrīd es varu arī pateikt - esmu pieaugusi. Par vienu elli un paradīzi gudrāka.
Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu! Es mīlu dzīvot un es spēju mainīt šo pasauli. Tikai tāpēc, ka no septiņiem miljardiem sev es esmu numur viens.
 P.S. Tu NEKAD man neatņemsi brīvību.

by anetteket

Kosmoss TIK niecīgs.

Uz laimi ved visi ceļi. Uz debesīm arī. Viss mūs vadā aiz degunteļa pretim laimei, tikai mēs nejūtam. Mēs esam uztraukušies, kūtri un satuntuļojušies savās mazajās kūniņās. Bailīgi. Stresa pilni.
Tikai tie, kuri domā pasaulīgi un vienkārši (tie ar kailajām dvēselēm!), ir visa laimīgā, spārnotā un radošā sākums. Tie, kuru galvās haoss, bet dvēselēs dzidrība. Un haoss nav iznīcība, iznīdē mūs šņukstēšana savā padusē!
Esam mazi lidonīši šajā galaktikā, sīciņas lomiņas spēlējam. Lai arī cik reižu nav teikts šis teksts TEV, NABAGA RADĪBIŅAI, mēs tāpat mirsim. Varbūt pēc gadiem 56, bet, nu... Varbūt tūlīt?
Un tu nezini savu bēru datumu, bet tu esi ielūgts. Tāpēc neņaudi un dzīvo - tāpēc vien, ka esi muļķis ar haosu galvā, dzidrību dvēselē un putekļa vietu Visumā.

by anetteket

Tu izvēlējies palikt. Es - aizlidot...

Un varbūt man jau ir vienalga. Un varbūt - daudz par vēlu. Tomēr tagad vienaldzība ņem virsroku, ar katru stundu aizvien vairāk.
Tu izliecies par citu cilvēku, kad esi sabiedrībā. Un, lai arī cik jocīgi tas nebūtu, sabiedrībā tu esi labāks cilvēks. Iespēja, ka man par to būs kādas emocijas vai dusmas, ir niecīga. Nē, vien apbrīnojama vienaldzība.
Ja tā būtu noticis pirms vairākiem mēnešiem - es salauztu tikai un vienīgi sevi. Tagad es nepārdzīvoju. Es laikam esmu pieaugusi. Neticu vārdiem un tukšiem solījumiem - un no tevis es laikam ko tādu arī gaidīju. Cerība mirst pēdējā, bet tā nomira jau sen, sen...
Un tu vari palikt tepat - vari stāvēt savā mazajā, rāmjiem pilnajā pasaulītē. Es izvēlos aizlidot. Jo Kosmoss - tas ir tikai pogas caurums liels. /Prāta Vētra - Tu izvēlējies palikt
Bet es nesolu nepiedot. Jo nav īsti ko.

by anetteket

Call It What You Want.

Sapratu, sapratu, tiešām sapratu! Visas mūsu negācijas rodas tikai muļķīgas bērnišķības dēļ. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs - dabūjam to, ko gribam. Un čiks vien sanāk.
Jā, es nepārteicos - mēs burtiski spējam salūzt, ja vienmēr dabūjam vēlmju materializāciju pēc pilnas programmas. Patiesībā mums nevajag dabūt to, ko gribam, bet gan to, kas vajadzīgs. Un zemeslode to jau sen, sen ir sagatavojusi, ikvienam no septiņiem miljardiem tādu kā es, un tādu kā neviens...
Un to sauc par likteni.

Fields of Gold.

Pasaule ir tik neaprakstāmi lieliska un skaista, ka mūsu, cilvēku, skaistums nobālē. Un tik daudz var mācīties no planētas Zeme - tā nav patmīlīga un skarba, tā nedižojas. Tā vienkārši zied ar karstumu sirdī un saviem bērniem visapkārt.

Situācija numur 1.
Es sēžu autobusa pieturā Juglā. Cilvēki vēro manus interesantos svārkus. Sēžu, aizdomājos, vēroju apkārtni un pilsētas vidi. Un tad! Garām paiet jauns pāris - skaista, diezgan gara sieviete ar blondiem matiem un vīrietis ar pelēki brūniem matiem, pusi galvas tiesu garāks par sievieti. Viņi ir sadevušies rokās. Es gan īsti neieraugu viņu sejas un dvēseles spoguļos pausto, tomēr skatos uz viņu rokām. Sadotas...
Vīrieša roka ir virs sievietes rokas, respektīvi - priekšpusē. Kā sargājot. Nebūtu bijis dažu atmiņu, man tas neko neizteiktu, tomēr tagad - jā.
Nezinu, kur pazuda jaunais pāris, pēc cik ilga laika viņi izšķirsies, kad pāries zaudējuma un aizvainojuma sāpe. Kad viņi apprecēsies? Vai viņi vispār bija pāris - varbūt parasti labākie draugi, varbūt brālis un māsa?
Bet to, ko redzēju es... Zinu, ka neviens cits to neieraudzīja. Kā jau cilvēki to dara - nemana vienkāršā patieso skaistumu.
Un es uzzināju kaut ko jaunu - par harmoniju, aizsardzību un vienvirziena savienoto kustību.

Situācija numur 2.
Es braucu autobusā. Klausos mūziku un pat negribu izlikties, ka apkārt notiekošais mani interesē. Iespējams, ik pa brīdim aizveru acis. Tad atkal atveru. Un - olalā! Priekšā violeta jūra. Gaiši, gaiši violeta un maģiski vilinoša.
Varat neatgādināt, ka esmu pusakla. Bet es taču to redzu! Ieskatos - jūra gan nav mainījusi krāsu un kļuvusi violeta pa īstam. Patiesībā ir tā (skaidroju tiem, kas bijuši pie jūras, un sev, laikam jau - lai noticētu pasaules burvībai). Jūras ūdens ir brūngans, dzeltenīgs. Šo krāsu dod pamatne no smiltīm un vēl sazin no kā. No tāluma jūra izskatās zila - diezgan patumši. Kopā tas dod iespaidu par violetu nokrāsu.
Un vēl mana pusakl-itāte.

Situācija numur 3.
Esmu izkāpusi no autobusa. Pa asfaltētu ceļu eju mājup. Ievēroju vien to, cik zaļš visapkārt - lapas, zāle, krūmiņi un vissīkākās nezālītes. Burvestība vien ir tas dabas zaļums!
Skatos uz cilvēkiem. Viņi veras pretī - nekautri un pat izaicinoši. Ko jums no manis vajag? Nekad neesmu spējusi tik ilgi noturēt pētošu skatienu pret nepazīstamu cilvēku!
Lai nu kā, esmu jau ceļa pusē. Pagriežu galvu pa kreisi, un nejauši iemetu skatienu kādā piemājas dārzā. Iesākumā ieraugu divus bērnus - nu nekā īpaša. Tad, pieejot tuvāk, redzu divus mazus zēnus vienādos kreklos - zili baltos, strīpainos. Vienu vārd sakot - jūrnieku tipa kreklos.
Viens no zēniem spēlējas ar mantām, otrs šūpojas. Tik apbrīnojams skats! Tur ir viss, pēc kā es alkstu - bērnība, laime bez vilta, skaistums, prieks, saule. Patiesums. Sajūta, ka vienmēr pietiks laika, lai nākamajā dienā spēlētos atkal.

Un varbūt arī tad es sapratu, ka cilvēces skaistums dažreiz nenobālē, salīdzinot ar planētu Zeme.

by anetteket

The Nicest Things.

Ja nu mēs uz šīs pasaules nenokļūstam nejauši? Tas ir, ja nu mums ir vairākas jēgas? 

Iesākumā teikšu atklāti - ja katram dzīvē būtu viena jēga, tad nokļūšana šajā saulē būtu plika nejaušība. Jo vienreiz ir nejauši. Vienreiz visādi gadās. Viens ir gadījuma sakars.
No tā varu secināt kaut ko pavisam banālu, bet, šķiet, patiesu - ka nāve arī ir nejaušība. Piedzimšana ir nejauša. Radīšana ir nejauša. Tā ir spēle ar likteni, kurš varbūt arī ir nejaušs. Bet... liktenis nav nejaušs, jo tas nemitīgi mainās. Dzīve rodas no nejaušības, beidzas ar nejaušību, bet pa vidu... Pa vidu ir nemitīgu izvēļu ceļš!

Jo liktenis taču ir divi.
Jebkurā situācijā mums ir dotas divas izvēles iespējas - jā un nē, labs vai slikts, debesis vai zeme... Tu vai es?Un ja nu - mēs? Liktenis sapludina div-iespēju ceļus. Un katram no mums pieder miljoniem ceļu - katrā notikumā, jautājumā, darbībā, iespējā mums ir divas reālas meža taciņas, pa kurām aizklenderēt pie nākamās mīklas. Septiņi miljardi likteņu ceļu pavēlnieku ar saviem celiņiem. Ak Dievs, cik daudz!
P. S. Tu tiešām, visā nopietnībā šaubies, kas radījis uz Zemes tādu haosu? (Pačukstēšu - divas sasodītās iespējas, vienmēr un visur!)

Palūkojies uz pasauli no melnbaltas nakts - viss ir balstīts uz divām krāsām, to sajaukumiem. Gaisma neskaitās. Bet viss vienmēr ir balstīts uz divām krāsām.
Jautāsi - pasaule ir pārāk krāsaina, teiksim, debesis zilas, zāle zaļa, kur vietas melnam? Kur - baltam?
Ak, ja nu pastāv trīs? Krāsas?
Ja melns un balts pieder liktenim, tad trīs pamatkrāsas (sarkanā, dzeltenā un zilā, no kurām iegūst visus pārējos toņus un pustoņus) pieder... emocijām?
Ja nu neesi izmēģinājis emocijas visos rakursos, varbūt netiec klāt augstākam līmenim par trīs?

Un varbūt tomēr - četri?
Tālāk skaitīts manā dzīves līnijā netiek. Varbūt četrinieks slēpjas kaut kur aiz debesu robežām? Vai varbūt ellē? Kaut kas garīgs vai kaut kas pelts? Un cilvēki tāpat neatradīs...
Jo uzkāpt citā līmenī var tikai pa VIENU ceļu.

by anetteket

Strangeness And Charm.

Naids, ej prom.
Dusmas, ejiet prom!
Agresija, lūdzu, pazūdi!
Dažreiz es tik ātri sadusmojos, ka nespēju pat samirkšķināt acis. Nu lūdzu, kaut es varētu beigt tik aukstasinīgi un bez emocijām radīt konfliktus par visu! Par sīkumiem, niekiem un pat par neko...
Es iegūstu harmoniju, un tad to sevis balansu izmantoju pret citu cilvēku ar vienkārši brutāli nelietību.
Es vēl aizvien neesmu iemācījusies atvainoties, jo man bail.
Es ļoti nožēloju, tikai nelūdzu piedošanu.

Šis ir tikai tāds mīnuss manā būtībā, bet bieži jo bieži tas traucē. Kā instinkts, dusmas un pretargumenti vienmēr izlaužas par manām lūpām.
Paškontroli šajā instinktīvajā rīcībā saglabāt ir tik sarežģīti! Ar cenšanos nepietiek.
Bet mazliet vēlāk es saprotu, ka salīdzinājuma ar pagātni esmu iemācījusies sevi daudz maz kontrolēt. Labi, es kādreiz pasaku ko nejauku. Tomēr... Strīdēties taču ir normāli? Paust savu viedokli? Peldēt pret straumi un glaudīt pret spalvu?
Un... Ja nu es cīnos nevis par savu taisnību? Man šķiet, ka šoreiz runa iet par tikko dzimušu... mīlestību. Par tās sargāšanu un upurēšanos. Un man jānostājas starp diviem dzirnakmeņiem, kuri griežas pretējos virzienos - divām mīlestībām, uzticībām... Starp tikko dzimušu, spēcīgu, elektrisku izjūtu un gēnos mantotu mīlestību. Tiešām?

Varbūt ne vienmēr jāpiekrīt. Varbūt reizēm ir jāpateicas Dievam, ka dotas arī dusmas un spīts. Bet es iemācīšos sevi kontrolēt pilnībā. Sapratīšu, kā darbojas manas emocijas, un atradīšu spēku. To, kuru atrod tikai šādos brīžos.
Es apsolu.

by anetteket

Mississippi Isabel.

Varbūt kāds ir baudījis to sajūtu, kad tu it kā zini personu jau ļoti ilgi. Un, vienā jaukā dieniņā, tu viņu iepazīsti, tu spēj runāt ar cilvēku, kurš nekad tevi nebija sapratis (lai gan patiesībā saprata) kā ar labāko draugu - par visu, visiem, par visneticamāko un brīnumaināko, pat intīmāko. Bez sarkšanas.
Nē, nezini tādu sajūtu?

Un tomēr, vai esi jutis šo - tu ieskaties cilvēkam acīs (tajās, kuras jau sen pazīsti, un nekā īpaša taču nav!), bet tad tās acīs izdara ko tādu, ko tādu... Nu, laikam jau vienkārši tevi apbur.
Vēlāk, pieskaroties šim cilvēkam visnevainīgākajā un parastākajā veidā, cauri skrien elektriskā strāva. Un nepāriet līdz nākamajai reizei, kad tiksieties.
Bet tu neko īsti nesaproti. Nezini. Kas notiks? Kāda nozīme! Jo ir vienalga - tu vienkārši tver mirkļus ar cilvēku un neuztraucies par rītdienu, pastardienu vai vēl sazini kādu pasaules galu.
Tiešām, neesi jutis?

Varbūt esi mēģinājis kaut ko uzticēt pilnīgam svešiniekam?
Varbūt neesi atklāts pat pret tuvākajiem?
Varbūt tikai ar gadiem spējam sajust to, ar kuru cilvēku tev labi sadzīvosies un ar kuru - nē?
Un tikai ar gadiem varam pieņemt kļūdas kā lielu savas personības daļu?

Vēl viena no neaizmirstamajām sajūtām ir atgriešanās pie sena drauga. Tā, kurš nozīmēja prieku un jautrību bērnībā. Tā, kurš pazuda un nezināmu laiku, bet tu tāpat sajuti viņu. Tā, kurš tagad nozīmē uzticību.
Un tie cilvēki, kuriem ir blāķis draugu, kuriem uzticēties, nekad nebūs laimīgi. Savu dvēseli atdot pārāk daudziem ir liela kļūda. Pietiek ar vienu draugu, reizēm var izdzīvot pat bez īstiem draugiem, ja vien cilvēks pats sev spēj būt draugs un atbalsts, rodot spēku un vēlmi uzziedēt.

Got an army full of friends. God I know it makes no sense.

-A friend in London - Calling A Friend 

 Beigās es sapratu. Nozīmes nav draugu skaitam. Pazīšanās ilgumam. Citu domām. Bailēm un izmisumam.
Nozīme ir tikai tam, kas esi tu pats. Ja tev ir labi pašam ar sevi, cilvēkiem sev apkārt un ienaidnieki netraucē dzīvot - to laikam sauc par harmoniju.
Un nekad nedrīkst aizmirst - kad gribi mainīties, maini domāšanas veidu un ieraugi ideālo rezultātu (laimi, draugus, ideālas attiecības). Visa pasaule sadosies rokās, lai tev palīdzētu!

by anetteket

When I Grow Up. Part II

Jau kādu laiku neesmu rakstījusi. Labu laiku.
Tik daudz lietu spēja aptumšot man prātu un lika iestāstīt sev, ka nepietiek laika un ka tā ir daudz par daudz. Un nu es esmu atgriezusies savā mīļākajā blogā - tajā, kurš iztek taisni no sirds. Un laikam būs labāk...
Nē, pagaidiet! Viss jau ir daudz labāk!
Tikai nedaudz vajadzēja pavērt ačeles un būtu labi jau sen. Bet es tomēr nedaudz aizkavējos, būdama pusakla, un galu galā izveidoju dvēseles fitnesa programmu.
Easy as 1, 2, 3!

Solis 1.
Vieglums.

Pēc katras vētras manā ūdens glāzē, es nokļūstu aizvien tuvāk dzīves tornado epicentram. 

Šī doma kādu laiku mocīja, bet tad es sapratu šīs ūdens glāzes pamata jēgu - ne jau noslīcināt, ne jau kaitēt. Dzīve (ikviena vismazākā dzīve) ir būvēta uz principa tevi un tavas atmiņas, domas un sapņu saturēt ūdens glāzē. Turēt - neko citu. Tāpat kā viss Dievišķais, glāze tevi nekur nestumda (ja nu tikai pēc gravitācijas principiem) un tomēr klātbūtne ir jūtama.
Un ir tāda nianse kā izpeldēšana, cīnīšanās un noturēšanās virs ūdens. Tad, kā tajā anekdotē, tev ir divi varianti - vai nu tu peldi no nežēlīga spēka un lauz (protams, sevi), vai arī tu dzīvo ar zināmu vieglumu un (atvainojos par krievisko vārdu, bet šis iederas vislabāk) pofigismu par citu dzīves glāzēm. Vienkārši gūsti baudu no savas laimes. Un tā tas laikam izdodas vieglāk - ar vēsu prātu, nevis sacept sevi tvaikos, kļūstot par mākoni brīdī, kad sasniegts slavas zenīts.

Solis 2.
Risks.
Nav jau tik viegli piespiest sevi riskēt. Dažam labam cilvēciskam radījumam ir dota izcilas spējas - deja vu sajūtas, iespaidojoši sapņi un tā tālāk. Pārējie iztiek ar risku vai slinkumu. (Pārsvarā jau slinkumu, un tādēļ esmu pateicīga par labo intuīciju).
Es jau nu nebūšu tā, kura stāstīs par savu ceļu līdz laimei, pieņemot riskus! Es reti riskēju tā - pa īstam! Starp citu, vieglumu katrs iegūst savā unikālajā veidā. Cits lec no klintīm un iesaistās asu vārdu pārmaiņās, neko neņemot pie sirds. Cits dzīvo mierīgi, laižot pāri savu vienkāršo (bet bezgala skaisto) dzīvi un neuztraucoties. Nesadegot.
Lai nu kā...
Tad es sapratu.
Cik gan sasodīti daudz riska tāda radība kā es var uzņemties! Varu nejauki un slinki klusēt brīvdienās, neatbildot uz telefona zvaniem. Varu arī vispār atteikt nevēlamiem ļaudīm un neatbildēt vienveidīgām īsziņām. Un varu arī iet ar cilvēkiem, kuri man patīk, neizvēloties to, kas paliek pāri, un nepievēršot uzmanību īgniem un nepamatotiem skatieniem. Dažās ūdens glāžu dzīvēs smadzenes neaug!
Take the risk, sweetheart, because it's everywhere.


Solis 3.
tver mirkli
Banāli? Nē! Ģeometriski? Jā. Non-stopā? Noteikti.
Viss dzīvē iet pa apļiem, atgriežas pie kaut kā, atkārtojas un nekad nestājas. Tā vienkārši ir.
Tāpat kā debesis ir zilas un koki aug uz augšu, kaut arī pasaule ir apaļa. Dzīve turpina skraidīt pa savu apli, kāmīšu skrejriteni vai arī kā to sauca... Pareizi, ūdens glāzes virpulī!
Un tad, kaut kad, patiesībā jau tīri nesen (kas daudziem ir relatīvs lielums) es sapratu, ka mirklis ir jāķer, jātver un jālaiž vaļā, jāķer nākamais un jāizdzīvo. Kad tu to patiešām aptver, tu sāc dzīvot mazā dullumā. Vieglumā. Riskā.
Un varbūt ir jāsāk no otra gala? Nē. Jo tavas ūdens glāzes saturs nekad negriezīsies tā, kā tu gribēsi. Jo varbūt mēs, cilvēki, esam pārpārēm līdzīgi dažādām ūdens tvertnēm. Tādēļ mirstot, mēs vienmēr nonāksim mākoņos, iztvaikojot vienīgo savu ziedošo daļu - dvēseli.

by anetteket