trešdiena, 2012. gada 27. jūnijs

Gribošas čikitas sonāte.

Šajā dienā manas smadzenes un prāts kā šīs vasaras odi piesūkušies domām par to, ko gribu. Tikai šos mošķus nevar ne atraut, ne nosist, lai arī cik ļoti vēlētos. Tā nu es, nabaga sakostais un niezošais, nomocītais un skumjais radījums, pavēstīšu, ko vēlos. Nē, nečīkstēšu un nevaidēšu. Vienkārši pastāstīšu, lai visa pasaule nevis sadotos rociņās un palīdzētu, bet gan atlaistu tās nolāpītās rokas un sāktu man sagādāt uz sudraba paplātītes šīs vēlmes un ieceres.


Īsti draugi.
Lai gan vēl nesen biju nogurusi no sabiedrības, es gribu īstus draugus ar kopīgām interesēm. Manas domas un hobiji pēdējā laikā piedzīvojuši štata samazinājumu, tāpēc arī draugu pulciņš tā kā mainījies. Un kopīgais ar šiem cilvēciņiem arī sarucis. Tā nu es jums teikšu - es gribu draugus, ar kuriem varētu sēdēt savā istabā, klausīties Pink Floyd vai Bjorku, dzert kafiju un filozofēt. Sapņot visaizliegtākos sapņus. Un gribu draugus bez aizspriedumiem - vienkāršus cilvēkus, kuri atbalsta vienlīdzību un ir brīvi kā manā tetovējumā attēlotais putniņš.
Ja tagad tā padomā - pārāk daudz esmu mēģinājusi pieņemt citus cilvēkus, jo uzskatīju, ka var draudzēties ar ikvienu. Nav laba vai slikta rakstura, draudzēties jau var. Ar dažu raksturu tikai saskan labāk. Nu bet vajag taču man cilvēku, kurš klausīsies kaut ko tādu mūsdienu jauniešiem nederīgu kā Pink Floyd un priecāsies par manu sabiedrību!

Īsti iespaidi.
Šeit nu es minēšu vairākas lietas. Pirmā jau nu noteikti ir ceļojums, pēc kura dvēsele jau sen kāro. Nekas cits manām smadzenēm nedos un neradīs tās priecīgās daļiņas, kuru nosaukumu aizmirsu.
Es gribu jaunu tetovējumu. Beidzot esmu izlēmusi par tā izskatu un atrašanās vietu. Vai nu uzraksts PROVEHITO IN ALTUM vai arī skorpioniņš. Dilemma jau ir diezgan smaga, bet šis es gribu piepildīsies - tas diezgan droši. Lai arī ko uztetovēšu, tam stingri jāatbilst manai pārliecībai. Tetovējums, kurš radīts tīri kā dekorācija manās acīs ir nulle.
Un vēl es gribu traki izballēties. Atbrīvot savu mežonīgo, wild, wild garu. Tikai vajag kompāniju. Bet skumji, ka šī kompānija, lai gan tajā labi cilvēki, nekad nebūs tie dvēseles biedri, kuri ar mani kaut vai 30 Seconds To Mars paklausītos. Skumji.

Īsti sasniegumi.
Nekad neesmu savu prātu vērtējusi zemu. Kā arī vienmēr esmu zinājusi, ka tur augšā man ir paredzēts kas īpašs. Veiksme man seko uz katra sīkākā bēbja solīša (zinu, ka zīdaiņi nestaigā!), un par to arī priecājos. Šī izsišanās spēja un spēja radīt cilvēkos uzticību un respektu mani izvilks.
Un tāpēc es nekad nepadošos un neapstāšos, kamēr nebūšu sasniegusi ko īstu. Smadzenītes izdomāja arī domu graudu - Es negribu būt slavena, es gribu iegūt atpazīstamību un vēlos, lai man notic. Kā arī es nevēlos kļūt bagāta un iegūt miljonus, man vajadzīgs tikai tik naudas, lai radītu nedaudz drošības mīļajiem un spētu izmainīt pasauli.
Tikai atkal jau skumjais fakts - neviens pa īstam netic. Izņemot mani. Bet tas jau ir daudz.

A real hero is someone who gets up even when he can't.
Jared Leto

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru