Naids, ej prom.
Dusmas, ejiet prom!
Agresija, lūdzu, pazūdi!
Dažreiz es tik ātri sadusmojos, ka nespēju pat samirkšķināt acis. Nu lūdzu, kaut es varētu beigt tik aukstasinīgi un bez emocijām radīt konfliktus par visu! Par sīkumiem, niekiem un pat par neko...
Es iegūstu harmoniju, un tad to sevis balansu izmantoju pret citu cilvēku ar vienkārši brutāli nelietību.
Es vēl aizvien neesmu iemācījusies atvainoties, jo man bail.
Es ļoti nožēloju, tikai nelūdzu piedošanu.
Šis ir tikai tāds mīnuss manā būtībā, bet bieži jo bieži tas traucē. Kā instinkts, dusmas un pretargumenti vienmēr izlaužas par manām lūpām.
Paškontroli šajā instinktīvajā rīcībā saglabāt ir tik sarežģīti! Ar cenšanos nepietiek.
Bet mazliet vēlāk es saprotu, ka salīdzinājuma ar pagātni esmu iemācījusies sevi daudz maz kontrolēt. Labi, es kādreiz pasaku ko nejauku. Tomēr... Strīdēties taču ir normāli? Paust savu viedokli? Peldēt pret straumi un glaudīt pret spalvu?
Un... Ja nu es cīnos nevis par savu taisnību? Man šķiet, ka šoreiz runa iet par tikko dzimušu... mīlestību. Par tās sargāšanu un upurēšanos. Un man jānostājas starp diviem dzirnakmeņiem, kuri griežas pretējos virzienos - divām mīlestībām, uzticībām... Starp tikko dzimušu, spēcīgu, elektrisku izjūtu un gēnos mantotu mīlestību. Tiešām?
Varbūt ne vienmēr jāpiekrīt. Varbūt reizēm ir jāpateicas Dievam, ka dotas arī dusmas un spīts. Bet es iemācīšos sevi kontrolēt pilnībā. Sapratīšu, kā darbojas manas emocijas, un atradīšu spēku. To, kuru atrod tikai šādos brīžos.
Es apsolu.
by anetteket
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru