Ja nu mēs uz šīs pasaules nenokļūstam nejauši? Tas ir, ja nu mums ir vairākas jēgas?
Iesākumā teikšu atklāti - ja katram dzīvē būtu viena jēga, tad nokļūšana šajā saulē būtu plika nejaušība. Jo vienreiz ir nejauši. Vienreiz visādi gadās. Viens ir gadījuma sakars.
No tā varu secināt kaut ko pavisam banālu, bet, šķiet, patiesu - ka nāve arī ir nejaušība. Piedzimšana ir nejauša. Radīšana ir nejauša. Tā ir spēle ar likteni, kurš varbūt arī ir nejaušs. Bet... liktenis nav nejaušs, jo tas nemitīgi mainās. Dzīve rodas no nejaušības, beidzas ar nejaušību, bet pa vidu... Pa vidu ir nemitīgu izvēļu ceļš!
Jo liktenis taču ir divi.
Jebkurā situācijā mums ir dotas divas izvēles iespējas - jā un nē, labs vai slikts, debesis vai zeme... Tu vai es?Un ja nu - mēs? Liktenis sapludina div-iespēju ceļus. Un katram no mums pieder miljoniem ceļu - katrā notikumā, jautājumā, darbībā, iespējā mums ir divas reālas meža taciņas, pa kurām aizklenderēt pie nākamās mīklas. Septiņi miljardi likteņu ceļu pavēlnieku ar saviem celiņiem. Ak Dievs, cik daudz!
P. S. Tu tiešām, visā nopietnībā šaubies, kas radījis uz Zemes tādu haosu? (Pačukstēšu - divas sasodītās iespējas, vienmēr un visur!)
Palūkojies uz pasauli no melnbaltas nakts - viss ir balstīts uz divām krāsām, to sajaukumiem. Gaisma neskaitās. Bet viss vienmēr ir balstīts uz divām krāsām.
Jautāsi - pasaule ir pārāk krāsaina, teiksim, debesis zilas, zāle zaļa, kur vietas melnam? Kur - baltam?
Ak, ja nu pastāv trīs? Krāsas?
Ja melns un balts pieder liktenim, tad trīs pamatkrāsas (sarkanā, dzeltenā un zilā, no kurām iegūst visus pārējos toņus un pustoņus) pieder... emocijām?
Ja nu neesi izmēģinājis emocijas visos rakursos, varbūt netiec klāt augstākam līmenim par trīs?
Un varbūt tomēr - četri?
Tālāk skaitīts manā dzīves līnijā netiek. Varbūt četrinieks slēpjas kaut kur aiz debesu robežām? Vai varbūt ellē? Kaut kas garīgs vai kaut kas pelts? Un cilvēki tāpat neatradīs...
Jo uzkāpt citā līmenī var tikai pa VIENU ceļu.
by anetteket
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru