Es jau atkal smaidu un brīnos, kāpēc daudzi mostas tikai ap pusdienlaiku - kad esmu jau paveikusi lielāko daļu darbiņu.
Šis rīts ir bagātīgi pārklāts ar padarīta darba sajūtu - izbraucu ar riteni, novingroju savu dienišķo sporta devu, izbaudīju āra dušu, salasīju zemenītes dārzā, pārbīdīju istabā mēbeles (Au, Au, Au!) un tagad apmierināti dzeru savu kafiju ar kanēli. Es jau nereklamēju, bet jaunā Jacobs Espresso kafija ir tāāāāāāda ņamma... :)
Vakar saturīgi izrunājos ar vienīgo cilvēku, kurš par mani šobrīd izrāda kaut kādu interesei - mammīti. (Man ir aizdomas, ka kļūšu par filozofi. Bet, ja nesanāks, par politiķi... :))
Nu, runāt man padodas, tas ir skaidrs. Sapratu arī to, ka vienmēr esmu paštaisna un ievācu labumu. Vienmēr varu izteikt viedokli par jebko, ja vien saruna norit ar attiecīgu cilvēku. Neesmu gan no tiem cilvēkiem, kas publiski aizvaino citus ar savām jēlībām. Tikai aiz slēgtām durvīm, tā teikt.
Sapratu, ka vienīgā lieta, ko vēlētos dzīvē darīt, ir žurnālistika. Tas mani pievelk - rakstīt, intervēt, atklāt. Un nebeidzami enerģisks dzīves veids man arī būtu nepieciešams - mazliet kafijas un varēšu rukāt 24/7... :)
Tagad aizdomājos par traku strādāšanu... Nu, šodien mans ķermenis sabiedēja mani pašu ar sāpēm krūtīs kā protestu pret darbošanos rīta agrumā. It kā jau nekā jauna - vesels cilvēks un es nav sinonīmi, taču tas nekad man nav liedzis spītēt visam un darboties. Tomēr dažbrīd par piemērotāko nodarbi es sev atzītu relaksējošas mūzikas klausīšanos...
Uz doto brīdi gan es klausos vienkārši briesmīgu un sev neraksturīgu mūziku, Mailiju Sairusu ieskaitot. Es jau apsolīju sev nenolikt nevienu mākslinieku, tomēr viņu nevar salīdzināt Bjorku vai Pink Floyd! Tā vien trūka, lai es kļūtu meinstrīma un ārišķīga. Pārslēdzam atpakaļ un Paramore!
Un, pareizi, rīt jau Līgo svētki - cik ļoti tos gaidu! Nezinu gan tam iemeslu, tomēr gribu. Varbūt - lai varētu iereibt. Varbūt - lai mestu pie malas zālēdāja dzīves veidu, ko gan pati vakar uzsāku.
Un varbūt tāpēc, ka dzērumā gaidu zvanu no cilvēka, kuru šobrīd dēvēsim par Misteru Kontrast-Dušu. Bet es pat nesaprotu - kāpēc gaidīt? Tas, kam bija jāiet viegli, pārvērtās parodijā par kaut kā sākumu. Tagad viss taču ir kārtībā, kad tā nav bijis!
Tikai muļķīgi, ka apkārtējie visu laiku ko atgādina, jautā. Nu nebija un nav nekā! Es nejutu, viņš juta, viņš mainījās. Es šoreiz ļāvos straumei un necerēju uz laimīgām beigām. Sāku tur pat kur beidzu. Un viss, kas ar mani notika, dara mani bagātu. Par vienu piekāšanu bagātāka, tā teikt.
Tagad es jums lieku klausīties šo. Mēs NEKAD neatgriezīsimies pie vecajiem siluetiem pēc visa, kas noticis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru