Laikam tiešām esmu kļuvusi (vai vēl tikai kļūstu) pieaugusi, kļūstu par personību, tomēr tas ir tik sasodīti interesanti. No malas vēroju pavisam pieaugušus cilvēkus un iekšēji ķiķinu - puse no viņiem vēl ir bērna prātā. Daudzi pārāk spītīgi, daži pārāk maz runā, citi atkal nespēj pārvarēt kautrību. Un es tikai smejos...
Bet ir taču par ko! Ja tu savos četrdesmit nespēj neraudāt par saplēstu krūzi, nespēj novērtēt sarunu biedru, nespēj rast kompromisu un nespēj izaugt no pamperiem - problēma ir tavējā, bet cietēji ir pārējie. Šādi mākslīgi pieaugušie vienmēr atgriežas pie pusaudža pumpām un činkst, činkst un činkst no gala...
Bet, jā, tā biju es, kas kādā žurnālā lasīja apmēram šādu citātu - Nekad negribētu atgriezties pusaudža gados!
Un es negribu arī!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru