/Prāta Vētra
Manī šajās karstajās dienās ir tik liela un nevaldāma enerģija. Tikai - nav darbības, kurā to gana labi izlikt. Ārā iet un darboties negribu, cepjos vai ārā. Iekšā tupot neko jauku jau sadarīt nevar.
Eh, nu nav kur likt enerģiju! Tikko noslaucīju istabā visu redzamo un neredzamo ar salvetīti, neiroze, neiroze, neiroze...
Labi, stop!
Tātad, šodien saņēmu piedāvājumu iet pārgājienā gar jūras krastu. (Pag, man tiešām liekas, ka tā grāmata par veiksmi vai nu jauc man galvu, vai arī sagādā piedzīvojumus.)
Lai nu kā, pirmās emocijas bija bailes. No cilvēkiem, kurus atkal satikšu. Bet tagad ir tikai prieks - tīrs prieks par iespēju šādu, kas man dota. :)
Protams, ka es iešu, ja varēšu. Ir arī nosacījumi - daudz maz sakarīga kompānija. Un daudz maz sakarīgs pats pārgājiens. Jūs domāsiet - kā var zināt par pārgājienu, ja viņā neiet? Var. Tas ir kaut kāds vides fonda organizēts pasākums, manās acīs saucamais ķipa dabas draudziņu fests.
Pati jau esmu lielā mērā dabas draugs. Tāpēc vēlme ir. Tikai vienmēr man šis jautājums un jautājumi - kur, ko, kā? Pagaidām atliek gaidīt atbildes vēstuli, tad jau - būs vai nebūs.
Kopumā - jūtos priecīga par to, ka ir vasara. Vēl aizvien priecājos par iespēju iet un darīt, ko vēlos, nevis to, ko vajag. Citi nesaprot manu vēlmi atpūsties, kura ir mežonīga un neapvaldāma. Bet man vajag paārstēt nervu rētas ar negulētām naktīm un sevis izprašanu. Tās pašas rētas, par kurām vakarnakt stāstīju pirmo reizi, un izteicu skaļi savas sāpīgākās emocijas.
Un varbūt nebija nemaz tik slikti. Varbūt vienkārši ir jātiek pāri un jāuztver to kā pagātnes daļu. Smagu, bet tajā pašā laikā piedzīvojumiem bagātu. Un gan būs labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru