trešdiena, 2012. gada 20. jūnijs

Pegazu pasaules varavīksnes.

Laiks iet tik sasodīti ātri! Atceros pagājušo vasaru, kad šitā pat varēju dienas vidū sēdēt pie sava datora, un tas bija super. Un tagad es tieši tāpat sēžu pie datora, un ir vienlīdz super! Čills!

Gribētos iet ballēties, tomēr nezinu, nezinu... Vai tagad ir īstais brīdis tam? Atkal? Vasara man sākās tikai tikko, negribu jau atkal visu aizņemt ar liekām problēmam un dažiem liekiem cilvēkiem. Gribas tikai sēdēt un gulēt. Pēc šī gada kaut kas tāds ir vienkārši neiedomājama laime!
Nu lab', pilnībā jau nenodošos slinkošanai - no rītiem turpināšu izbraukt ar riteni, turpināšu tikties ar draugiem (no kuriem lielākā daļa arī pašlaik bauda sajūtu - beidzot faking daudz laika ir atbrīvojies, jeb school off, summer on!) un darīšu to, ko skolas laikā vienkārši atmetu - regulāri braukšu uz kino, peldēšos, mācīšos runāt spāniski un vienkārši priecāšos par nesteidzīgumu. Un izbraukšu kādā ceļojumā, jo vienkārši mīlu Skandināviju un gribu tur atgriezties (kaut nu es nekļūtu par traku meitēnu, kas apprec kādu vietu, piemēram, Stokholmu! ;D). Tikai jādabū zaļā gaisma no mammas un tā.... :)
Šis video veltīts manam city-jam, kurā tik ļoti ir ko darīt!


Tik daudz iespaidu gūts tieši pēdējā laikā - jaunas sejas un jauni piedzīvojumi, tā teikt. Prieks. Bet vasara ir īstais laiks pa vidu visam atrast arī īsto ES un turpināt pieaugšanas procesu. Pagājušajā vasarā tapu gudra un jutos labi, lai gan visvairāk izskoloja vasaras pēdējās dienas. Kaut tā nekad nebūtu noticis! Vēl aizvien daudz ko nespēju aizmirst, bet laiks dziedē visas brūces. Tagad ir labi. Tiešām labi.
Nesen pirmo reizi dzīvē kaut ko tik ļoti nožēloju. Vienā dienā (un agrā rītā + naktī) savārīju tādas slidenas ziepītes, ka neprieks atcerēties. Ar padarīto dažiem pasaku - Hah, in your face, bitch!, bet visādā ziņā esmu neapmierināta. Bet, lai gan cik slikti bija pēc ballītes, skolotāja krūmos atstātās pēdas vienmēr liek smieties! :)

Beigu beigās saprotu, ka esmu paveikusi daudzus mazus, bet patīkamus brīnumiņus, dažus mazus, bet nesmieklīgus brīnumiņus, daudzus neitrālus ne-brīnumiņus. Redz, Anete pilnīgi arī atjaunojusi šo blogu un jau kopš eksāmenu laika novārtā atstājusi citus blogus. Un domas viņai mainās pa sekundēm, tāpat kā rakstīšanas stils... Bet, vēl jau var paslinkot, vēl var...
Go to hell, something-doing! I love to do nothing-doing!



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru