Mana pavisam neproduktīvā vasara ir pārvērtusies par tīri jauku atpūtu un piedzīvojumu. Jau šodien varbūt notiks kas jauks. Un rīt - laikam... Galu galā - kāpēc vasarai ir jābūt produktīvai, ja tas vienīgais gadalaiks, kad pie malas metu problēmas, banālas un nevajadzīgas, bet nervus prasošas?
Neko sakarīgu gan manām tumši blondajām - gaiši brūnajām smadzenēm uzrakstīt šobrīd nesanāk, jo domas ir pārlieku saraustītas....
Bet labi, tagad izslēdzam twitteri un mēģinām sakoncentrēties...
Ko es vēlētos pateikt?
Nu pirmkārt jau to, ka vakar redzēju vienkārši nereāli iespaidīgu, pat ģeniālu filmu, kura visu laiku prasīja 80% ūdeņaino smadzeņu darbības, lai to izprastu. Bet, beigu beigās, šī filma tik un tā mani apveda ap stūri. Tātad - visiem, kuri vispār uzskata par nepieciešamību klausīt manam viedoklim, es tagad par savu mīļāko filmu minēšu Mr. Nobody (jeb Misters Neviens, kas, manuprāt, neizklausās tik jauki kā angliskais nosaukums).
Par šo filmu man pastāstīja krustmāte. Nu neko - tādas atsauksmes no neviena cilvēka par filmu vēl nebiju dzirdējusi, tāpēc nolēmu ievērtēt. Un tiešām - WOW! būtu īstais vārds. Protams, pirmais, ko ievēroju - šajā filmā galveno lomu tēlo Džareds Leto, bet kaut kā nebiju šo filmu iepriekš iekļāvusi skatāmo filmu sarakstā. Tad nu - paldies Dievam un visam pārējām, kas ļāva man noskatīties šo Mr. Nobody, kura nepārprotami ir man visu laiku mīļākā filma.
...kas vēl?
Ā, nu jā... Kaut arī tagad es izklausīšos pēc trakās, kura klausa visām pašpalīdzības lietām un other stuff like that, es sapratu, ka nejauši nopirktā grāmata mammai vārda dienā mani ir kaut kā iespaidojusi. Tā ir vēl viena no The Secret tipa grāmatelēm, bet tas ir apbrīnojami... Autors tiešām ir izpratis veiksmes un laimes likumus, kaut gan - es jau teicu, ka neviens man par šo neticēs. :)
Bet tiešām, tiešām tas drusku darbojas pat uz mani, vislielāko kritiķi pret visām pašpalīdzības lietām, kas man nenes miljonus un pārtikušu dzīvošanu līdz mūža galam. Vēlreiz jau liktenis mani ir savedis kopā ar lietu, kura iespaido un atstāj pēdas uz nākotni...
Labi jau labi, es beidzu filozofēt. Nobeigumā es tikai pateikšu, ka uz šo mirkli vairs nejūtos kā slīkstošs kaķēns sava ciemata peļķēs. Es taču zināju, ka vienīgais veids, kā pārdzīvot dzīvi šajā ūķī līdz skolas beigām, ir kļūt par narcisu un augstprātīguma kalngalu. Tā nu tagad šī pamestā nostūra dīvainā radība ES, kura neklausās meinstrīmus draņķus un neskatās meinstrīmus draņķus, un neēd meinstrīmus draņķus, un nedraudzējas ar meinstrīmeim draņķiem dodas priecāties par šodienu.
Ieceļot sevi par Kaķēnu, kurš atteicās no jūras skolas...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru