Nu ne jau vienmēr tā notiek, bet esmu šo piefiksējusi pārāk un ļoti virs saprāta robežām - atliek vien sapriecāties par ideālu vakaru, ballīti, pasēdēšanu, tikšanos, lai noietu greizi kaut kas pašsaprotams - cilvēks, uz kuru liec vislielākās cerības, tevi vienkārši "nepazīst".
Atliek tikai aizmirst kādu cilvēku un izmest no domām, kad viņš jau ir gatavs tevi savaldzināt. Ar otro reizi prāts ir spītīgāks un nepadodas, bet vēlāk - gribi vai nē - viss noiet greizi.
Ak, es mazā, dzīves čakarētā radība! Vismaz mana dzīve spēj no sevis iedomāties nez kādu rokzvaigzni, kurai nekas nav gana labs! Un tas ir super, patiešām! Ceru, ka tā maita man negatavo kaut ko pilnīgi sliktu un jā... :D
Bet beigu beigās es ceru, ka tikšu pie vēl viena ilgi kārota tetovējuma (lai gan neesmu droša par to, ko tiešu tetovēšu) un izbraukāšu Skandināviju krustu šķēršu. Un ceru noskaidrot attiecības ar cilvēkiem. Lai gan - nē, neceru. Citādi vairs nebūs interesanti, nebūs apjukuma uz kura vadīt šo vasaru.
Zinu droši, ka gribu vienmēr palikt reāliste, negribu kļūt sentimentāla un banāla. Par dzīves raksturu labāk pasmieties nekā raudāt un pārmest. Jo visi apkārt ir tieši tādas pašas egocentriskas maitas kā es. Bet es neatklāšu, kāpēc šo rakstu - es pati nezinu. Šī rindkopa tikai pierāda, ka es varu nostāties pret sevi, paglaudīt pa spalvu sev un vēl savilkt galus kopā. Lūk, tā ir jāmāk!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru