Dzeru Cēsu Nefiltrēto Baltalu (ir labi!) un uzsāku savas privātās svinības. Jūtos es tīri priecīga, kaut gan neesmu šodien paveikusi neko īpašu un noderīgu (ja neskaita savas dzīves dzīvošanu). Klausos patiesu Jāņu mūziku - 30 Seconds To Mars dziesmu Closer To The Edge. Pat latviskākajos svētkos es mīlu Džaredu Leto. Viņš ir burvīgs.
Skatos laukā pa logu un nespēju vien sagaidīt brīdi, kad beigs līt. Nu, kaut vai bez saulītes, tikai lūdzu - beidz līt. Laika prognozes mani vienmēr muļķo (es tā dzirdēju, ka vispārībā jau nelīšot pārāk daudz), un šis nu ir tas gadījums - laika apstākļi ir neprognozējamāki par jebko. Neatkarīgi no tā, ko gribam mēs, cilvēki, tie darīs savu. Šeit man nāk prātā tā paša Džareda Leto domugrauds:
Iegūt tādu neatkarību kā laiks - tas ir mērķis katram no mums. Būt neatkarīgam no citiem. Bet - mums, cilvēkveidīgajām radībām, ko tādu nedabūt. Nē, nē.
Lai nu kā, es skatos uz lietu un esmu laimīga. Lietus ir mana mazā atslēga uz laimi. Tas padara pasauli skaistāku. Vismaz es tā domāju. Un Līgo ar lietu jau nu nav nekas jauns - drīzāk laba latviešu tradīcija. Līgo svētkos jāsalīst. Lai gan es slaveno un visiem zināmo frāzi teiktu savādāk - Līst kā pa Līgo, nevis Jāņiem. Liela daļa manis piedzīvoto Jāņu ir bijuši... tā teikt - diezgan sausi (if you know what I mean). Bet - kurš gan mūsdienās Jāņus sauc par Līgo?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru