Pasaule ir tik neaprakstāmi lieliska un skaista, ka mūsu, cilvēku, skaistums nobālē. Un tik daudz var mācīties no planētas Zeme - tā nav patmīlīga un skarba, tā nedižojas. Tā vienkārši zied ar karstumu sirdī un saviem bērniem visapkārt.
Situācija numur 1.
Es sēžu autobusa pieturā Juglā. Cilvēki vēro manus interesantos svārkus. Sēžu, aizdomājos, vēroju apkārtni un pilsētas vidi. Un tad! Garām paiet jauns pāris - skaista, diezgan gara sieviete ar blondiem matiem un vīrietis ar pelēki brūniem matiem, pusi galvas tiesu garāks par sievieti. Viņi ir sadevušies rokās. Es gan īsti neieraugu viņu sejas un dvēseles spoguļos pausto, tomēr skatos uz viņu rokām. Sadotas...
Vīrieša roka ir virs sievietes rokas, respektīvi - priekšpusē. Kā sargājot. Nebūtu bijis dažu atmiņu, man tas neko neizteiktu, tomēr tagad - jā.
Nezinu, kur pazuda jaunais pāris, pēc cik ilga laika viņi izšķirsies, kad pāries zaudējuma un aizvainojuma sāpe. Kad viņi apprecēsies? Vai viņi vispār bija pāris - varbūt parasti labākie draugi, varbūt brālis un māsa?
Bet to, ko redzēju es... Zinu, ka neviens cits to neieraudzīja. Kā jau cilvēki to dara - nemana vienkāršā patieso skaistumu.
Un es uzzināju kaut ko jaunu - par harmoniju, aizsardzību un vienvirziena savienoto kustību.
Situācija numur 2.
Es braucu autobusā. Klausos mūziku un pat negribu izlikties, ka apkārt notiekošais mani interesē. Iespējams, ik pa brīdim aizveru acis. Tad atkal atveru. Un - olalā! Priekšā violeta jūra. Gaiši, gaiši violeta un maģiski vilinoša.
Varat neatgādināt, ka esmu pusakla. Bet es taču to redzu! Ieskatos - jūra gan nav mainījusi krāsu un kļuvusi violeta pa īstam. Patiesībā ir tā (skaidroju tiem, kas bijuši pie jūras, un sev, laikam jau - lai noticētu pasaules burvībai). Jūras ūdens ir brūngans, dzeltenīgs. Šo krāsu dod pamatne no smiltīm un vēl sazin no kā. No tāluma jūra izskatās zila - diezgan patumši. Kopā tas dod iespaidu par violetu nokrāsu.
Un vēl mana pusakl-itāte.
Situācija numur 3.
Esmu izkāpusi no autobusa. Pa asfaltētu ceļu eju mājup. Ievēroju vien to, cik zaļš visapkārt - lapas, zāle, krūmiņi un vissīkākās nezālītes. Burvestība vien ir tas dabas zaļums!
Skatos uz cilvēkiem. Viņi veras pretī - nekautri un pat izaicinoši. Ko jums no manis vajag? Nekad neesmu spējusi tik ilgi noturēt pētošu skatienu pret nepazīstamu cilvēku!
Lai nu kā, esmu jau ceļa pusē. Pagriežu galvu pa kreisi, un nejauši iemetu skatienu kādā piemājas dārzā. Iesākumā ieraugu divus bērnus - nu nekā īpaša. Tad, pieejot tuvāk, redzu divus mazus zēnus vienādos kreklos - zili baltos, strīpainos. Vienu vārd sakot - jūrnieku tipa kreklos.
Viens no zēniem spēlējas ar mantām, otrs šūpojas. Tik apbrīnojams skats! Tur ir viss, pēc kā es alkstu - bērnība, laime bez vilta, skaistums, prieks, saule. Patiesums. Sajūta, ka vienmēr pietiks laika, lai nākamajā dienā spēlētos atkal.
Un varbūt arī tad es sapratu, ka cilvēces skaistums dažreiz nenobālē, salīdzinot ar planētu Zeme.
by anetteket
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru