Pasaule ir tik niecīga uz sīciņa. To var saspiest plaukstā un turēt ciet, ja vien gribas. Katram ir sava vieta zem Saules, katram ir sava vieta, kur izlikt savu garu un dvēseli.
Citi ieņem savu vietu, citi iekārtojas svešā. Dažs saraujas pavisam niecīgs un slēpjas stūri, neapzinoties, ka pasaule taču ir apaļa! Bet visi kādreiz jūt prieku, kādreiz bēdas, kādreiz nejūt neko un brīžiem ir tīri apmierināti ar sevi.
Daba ienāk pilsētā, un pilsēta ienāk dabā. Cilvēks saskaras ar mežonīgo un necivilizēto, un, mēģinot to pārmācīt, pats kļūst mežonīgāks. Viss saskaras ar visu, ikviens pielāgojas daudziem citiem.
Pasaule ir tik elastīga, ka pacieš visus raksturus, visas formas, smagumus un aukstumus. Pasaule ir pārāk maziņa, lai kaut ko nozīmētu Visumam, bet pārāk liela, lai neko nenozīmētu mums - materializētām dabas sastāvdaļām.
Bet, kad satiekas tīra daba ar tīru dabu, - lūk, tad smaržo vislabāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru