Loga rūts ar lietus lāsēm.

Nu jā, tik savādi to teikt, bet vasara kļūst vēl labāka nekā cerēts. Tik daudz jauku un jautru piedzīvojumu, prieka un foršu cilvēku pēdējās dienās! Prātā nāk frāzes par jaunības svinēšanu, un es iekšēji smaidu par to, kas sastrādāts... :)
Vakar un aizvakar bija divi neaizmirstami pasākumi pludmalē - piektdienas naktī bija divi ideāli, privāti (nu gandrīz privāti) superīgu, jaunu mūziķu koncerti - The Afternoon un Lenija, bet sestdienas naktī fanojām par pludmales volejbolistiem un tēlojām paparaci... :) Ideāli, ka tepat netālu ir superīgas ballīšu vietas un pasākumi. Arī laiks bija veiksmīgi saulains, vienīgi vējš radīja ne pārāk jauku vēsumu un manas kakla sāpes... Bet tas jau tāds nieciņš salīdzinājumā ar dažiem citiem piedzīvojumiem... :)

Šodien laiks nav jauks, tomēr es par to tīri priecājos. Pirmkārt jau tādēļ, ka šāds laiks ir tieši šodien nevis kādā no iepriekšējām dienām, kad tik ļoti cerēju uz saulīti un to arī sagaidīju. Otrkārt - šodien varu atpūsties un saārstēt sāpošo kaklu, pabūt pilnīgā mierā ar sevi un nedomāt. Reizēm tas ir ļoti nepieciešams!

Šodienā pilnīgi iederas Hurts albums Happiness, Pink Floyd izlase un Prāta Vētras Vēl viena klusā daba. Lietus nomāc jelkādu vēlmi kaut kur skriet un baudīt vasaru ārpus mājas, lietus uzdzen manāmu nostaļģiju, bet arī laimes un miera izjūtu. Tik neaprakstāmi ir skatīties ārā pa logu un rakstīt blogā, lūkoties uz krītošo lietu, lūkoties uz lietus lāsēm, kuras pieķērušās stiklam... Redzēt mežu aiz sētās ar tā neaprakstāmo zaļumu un  elpot svaigo gaisu, kurš plūst pa pavērto logu. Tik labi!

Bet, lai nu kas arī vēl notiktu šajā vasarā - labs vai slikts, lai arī viss pagrieztos kājām gaisā, par 180 grādiem un vertikāli, vienu es zinu droši -
Get rid of your past!
Ja ar vienu kāju stāvi vakardienā, bet ar otru rītdienā - tu apčurā šodienu!

Ko tu vēl domā?

Šodienai piestāv maiga pēclietus smarža, ar akvareļa krāsām notraipītas kājas un rokas, ūdens, violeta stikla glāze, zemeņu lasīšana līdz bezspēkam un Prāta Vētras albums Vēl viena klusā daba.
Šī diena ir tā, kas notiek tieši tagad un nav iemaināma pret neko citu -
Labu vai diezgan sliktu.
Šodienai piestāv sāpoši kāju muskuļi pēc vakardienas ārdīšanās un iepirkšanās, un dejošanas. Piestāv arīdzan krāsainas drēbes, it īpaši jau zilie svārki.

Šim brīdim piestāv vēlme aizmigt un žāva, kas izraisa galvas sāpes.

Šī ir laba, laba diena. Daudz saules.
Domas ir juceklīgas, bet mierpilnas (šis vārds rakstot tiek pasvītrots ar sarkanu (kā kļūda latviešu gramatikā) un tā vietā man piedāvā rakstīt vārdu kamieļvilnas).
Domas šaujas kā taureņa spārni - augšup un lejup pa manu universu - bet nekur tālāk jau par manu dzīvi un pieredzi neaizšaujas šie spārni. Kā taurenim pudelē.

Tagad mans prāts grib tikai vienu - apgulties zem naksnīgām, zvaigžņu pilnām debesīm. Un aizmigt, elpojot zvaigžņu putekļus. Taču līdz kam tādam vēl ilgi jāgaida. Reizēm skumji apzināties, ka pat sev nevari sagādāt visu, ko gribi, jo diena nav nakts un Saule ir tikai viena, pārlieku gaiša zvaigzne. Miljonu zvaigžņu es gribu, tā lūk!

Es jūtos kā balts un pūkains mākonītis, tik viegli. Laikam jau pie vainas šodienas superattīrīšanās. Esmu apēdusi orientālās maizes šķēli un vienu sausiņu, izdzērusi daudz ūdens no savas skaistās un violetās krūzītes. Ēst pat vairs negribas. Gribas šo vienu dienu aizvadīt tik viegli, tik viegli, ka pat tauriņi stikla pudelēs novēršas skaudībā.

Ir skaisti.

Let's Kill Tonight!

Eh, šis rīts pret mani ir nejauks. Es pamodos jau pirms deviņiem no samērā interesanta sapņa, kurā bija apvienoti filmu Diktators, Terminators un kāda sadzīviska komēdijseriāla elementi.
Jau ar pirmajām nomoda sekundēm jutu, ka sāp galva. Ak, nē! Hell no! Es taču aizgāju gulēt ar vieglām galvassāpēm, un tagad mostos ar nedaudz stiprākām? Parasti pēc miegs es jūtos daudz maz svaiga...

Tagad viegli apātiska sēžu un žāvājos. Cenšos ielādēt video taisīšanas programmu, un tas prasa jau otro dienu. Un tā sasodītā lādēšana samazina datora darbības tempus. Ja es būšu ielādējusi nolāpītu vīrusu - nošaujiet mani or something...

Vakar arī uzzināju, ka pārgājienā iešu un tas mani neizmērojami priecē. Būs ja ne jautri, tad vismaz interesanti un noderīgi. :)

Šī FOB dziesma ir mans ideālais gabals - es to tik ļoti esmu iemīļojusi pēdējā laikā, ka nevaru neklausīties vismaz pāris reizes dienā. Tā teikt - the theme song of my life.
Paldies par atmiņām,
Lai gan tās nebija tik lieliskas.
"Viņš garšo tāpat kā tu
Tikai saldāk." 

Vakar arī noskatījos Vimbldonas finālu internetā - spēlēja Federers pret Mareju. (Ja jūs nezināt, kas ir Vimbldona vai kāds no šiem sportistiem, es neizteikšos.) Mājnieku favorīts Marejs beigās lēja asaras - emocijas, you know. Bet dižais Federers ir atgriezies tenisa ranga virsotnē.
Teniss ir sporta veids, ar kuru es gribētu nodarboties. Pirmkārt, tas ir individuālais sporta veids - tu uz laukuma esi viens (ja nespēlē divspēles, protams) un vari paļauties tikai uz sevi. Otrkārt, šis sporta veids ļauj pa īstam izlādēt enerģiju. Un tas tiešām prasa talantu nevis tīru kačāšanos. Ir vai nav - tāds ir jautājums.
Gribētu tenisu iemēģināt - ar treneri kāda kortā ar skaistu skatu uz apkārtni. Tas man noteikti kaut kad jāpaveic - šis sapnis nav nekas nesasniedzams vai neizdarāms. Un tad redzēšu, vai labāk man sanāk skatīties vai spēlēt... :)
Pēc šīm domām par tenisu mana mugura spītīgi un aizvainoti iesāpējās. (Šo sāpju dēļ es pametu citu sporta veidu.)

Lai nu kā, šī būs jauka diena. Tikai atliek cerēt uz galvassāpju dissapearingu un laimes appearingu. Un šis rīts arī būtu veiksmīgāks, ja pa LTV1 tiktu rādīts Smalkais stils! Esmu šo britu seriālu tik ļoti iemīļojusi jau no bērnu dienām, ka nedēļas nogalēs pilnīgi izjutu atkarības radītus krampjus - un es tā liku cerības uz šīs dienas rītu! Atliek vien gaidīt 19.30 vai 19.20 (can't remember) , kad varēšu redzēt vakara sēriju, bet sliktie laika apstākļi (negaiss) droši vien ir citās domās par manu televīzijas skatīšanās grafiku.


P.S. Jābeidz man lasīt tās dzeltenās preses interneta lapeles, tā jau kļūst par sava veida atkarību!!! Es tās padibenes ienīstu, bet tomēr lasu (šķiet, aizstājot kādu dramatisku seriālu)...

Miegs ir revolucionārs mēsls.

Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas, mūžīgi, mūžīgi draudzību sola.
/Prāta Vētra

Manī šajās karstajās dienās ir tik liela un nevaldāma enerģija. Tikai - nav darbības, kurā to gana labi izlikt. Ārā iet un darboties negribu, cepjos vai ārā. Iekšā tupot neko jauku jau sadarīt nevar.
Eh, nu nav kur likt enerģiju! Tikko noslaucīju istabā visu redzamo un neredzamo ar salvetīti, neiroze, neiroze, neiroze...

Labi, stop!
Tātad, šodien saņēmu piedāvājumu iet pārgājienā gar jūras krastu. (Pag, man tiešām liekas, ka tā grāmata par veiksmi vai nu jauc man galvu, vai arī sagādā piedzīvojumus.)
Lai nu kā, pirmās emocijas bija bailes. No cilvēkiem, kurus atkal satikšu. Bet tagad ir tikai prieks - tīrs prieks par iespēju šādu, kas man dota. :)
Protams, ka es iešu, ja varēšu. Ir arī nosacījumi - daudz maz sakarīga kompānija. Un daudz maz sakarīgs pats pārgājiens. Jūs domāsiet - kā var zināt par pārgājienu, ja viņā neiet? Var. Tas ir kaut kāds vides fonda organizēts pasākums, manās acīs saucamais ķipa dabas draudziņu fests.
Pati jau esmu lielā mērā dabas draugs. Tāpēc vēlme ir. Tikai vienmēr man šis jautājums un jautājumi - kur, ko, kā? Pagaidām atliek gaidīt atbildes vēstuli, tad jau - būs vai nebūs.

Kopumā - jūtos priecīga par to, ka ir vasara. Vēl aizvien priecājos par iespēju iet un darīt, ko vēlos, nevis to, ko vajag. Citi nesaprot manu vēlmi atpūsties, kura ir mežonīga un neapvaldāma. Bet man vajag paārstēt nervu rētas ar negulētām naktīm un sevis izprašanu. Tās pašas rētas, par kurām vakarnakt stāstīju pirmo reizi, un izteicu skaļi savas sāpīgākās emocijas.

Un varbūt nebija nemaz tik slikti. Varbūt vienkārši ir jātiek pāri un jāuztver to kā pagātnes daļu. Smagu, bet tajā pašā laikā piedzīvojumiem bagātu. Un gan būs labi.

Ienīstu kaķus. Tāpēc būšu kaķēns.

Es taču zināju, ka tas izdosies! Zināju, zināju!
Mana pavisam neproduktīvā vasara ir pārvērtusies par tīri jauku atpūtu un piedzīvojumu. Jau šodien varbūt notiks kas jauks. Un rīt - laikam... Galu galā - kāpēc vasarai ir jābūt produktīvai, ja tas vienīgais gadalaiks, kad pie malas metu problēmas, banālas un nevajadzīgas, bet nervus prasošas?
Neko sakarīgu gan manām tumši blondajām - gaiši brūnajām smadzenēm uzrakstīt šobrīd nesanāk, jo domas ir pārlieku saraustītas....
Bet labi, tagad izslēdzam twitteri un mēģinām sakoncentrēties...
Ko es vēlētos pateikt?
Nu pirmkārt jau to, ka vakar redzēju vienkārši nereāli iespaidīgu, pat ģeniālu filmu, kura visu laiku prasīja 80% ūdeņaino smadzeņu darbības, lai to izprastu. Bet, beigu beigās, šī filma tik un tā mani apveda ap stūri. Tātad - visiem, kuri vispār uzskata par nepieciešamību klausīt manam viedoklim, es tagad par savu mīļāko filmu minēšu Mr. Nobody (jeb Misters Neviens, kas, manuprāt, neizklausās tik jauki kā angliskais nosaukums).
Par šo filmu man pastāstīja krustmāte. Nu neko - tādas atsauksmes no neviena cilvēka par filmu vēl nebiju dzirdējusi, tāpēc nolēmu ievērtēt. Un tiešām - WOW! būtu īstais vārds. Protams, pirmais, ko ievēroju - šajā filmā galveno lomu tēlo Džareds Leto, bet kaut kā nebiju šo filmu iepriekš iekļāvusi skatāmo filmu sarakstā. Tad nu - paldies Dievam un visam pārējām, kas ļāva man noskatīties šo Mr. Nobody, kura nepārprotami ir man visu laiku mīļākā filma.

...kas vēl?
Ā, nu jā... Kaut arī tagad es izklausīšos pēc trakās, kura klausa visām pašpalīdzības lietām un other stuff like that, es sapratu, ka nejauši nopirktā grāmata mammai vārda dienā mani ir kaut kā iespaidojusi. Tā ir vēl viena no The Secret tipa grāmatelēm, bet tas ir apbrīnojami... Autors tiešām ir izpratis veiksmes un laimes likumus, kaut gan - es jau teicu, ka neviens man par šo neticēs. :)
Bet tiešām, tiešām tas drusku darbojas pat uz mani, vislielāko kritiķi pret visām pašpalīdzības lietām, kas man nenes miljonus un pārtikušu dzīvošanu līdz mūža galam. Vēlreiz jau liktenis mani ir savedis kopā ar lietu, kura iespaido un atstāj pēdas uz nākotni...

Labi jau labi, es beidzu filozofēt. Nobeigumā es tikai pateikšu, ka uz šo mirkli vairs nejūtos kā slīkstošs kaķēns sava ciemata peļķēs. Es taču zināju, ka vienīgais veids, kā pārdzīvot dzīvi šajā ūķī līdz skolas beigām, ir kļūt par narcisu un augstprātīguma kalngalu. Tā nu tagad šī pamestā nostūra dīvainā radība ES, kura neklausās meinstrīmus draņķus un neskatās meinstrīmus draņķus, un neēd meinstrīmus draņķus, un nedraudzējas ar meinstrīmeim draņķiem dodas priecāties par šodienu.
Ieceļot sevi par Kaķēnu, kurš atteicās no jūras skolas...

Bez ērkšķiem.

Ja kādreiz pa īstam sajutīsiet eiforiju, sapratīsiet - Eirovīzijas uzvarētājas dziesma ir salti meli. Nekā tur nav no īstajām eiforijas un pārlaimes sajūtām. Tukša runāšana vien ir, bet tik un tā - dziesma jau skaista.
Eiforijai vairāk atbilstu kaut kas ne tik spēcīgs. Kaut kas vienkāršs un... balansēts? Jā, tā laikam vislabāk būtu izteikties.
Lai nu kā ar to izteikšanos, kāpēc tāda cāļasmadzene kā es sākusi gudri runāt par eiforiju? Tad nu - īsumā...

Pirmais atkāpes punkts - vakarā noskatījos filmu Requiem For A Dream ar savu mīļo un skaisto Džaredu Leto. Smags un drūms gabals, kas manī radīja aizdomīgi priecīgas sajūtas.
Otrais punkts - vakarā mazliet padzēru kokteilīti un tā. Nu, par to nav ko diži stāstīt.
Tālāk neskaitīsim.
Tad es, kā jau vienkārši sarežģīts cilvēks, nočiepu mammai vārda dienā dāvināto grāmatu un sāku lasīt. Vēl viena grāmata par veiksmi un panākumiem, bla bla bla... Lasu, lasu, nevaru aizmigt. Actiņas pavisam nolasītas, bet pēkšņi tāds - klikt! Sava taisnība tur ir. Grāmata būs brutāli jāatņem mammai uz nezināmu laiku.
Kad beidzu lasīt, nobīdīju galdu nost no loga, lai to var ērtāk attaisīt, pati izlīdu pa galda apakšu un kā jau normāls cilvēks pusvienos naktī pie loga uzpīpēju. Protams, ka logs bija tikai sīks mierinājums, tik pat labi varēju pīpēt arī istabā, jo aromāts nekur nepazuda. Bet - sīkums par visu.
Tā nu es aizvēru logu, sabīdīju galdu un krēslu, noliku visu savās vietās. Jutos jau tīri laimīga. Paņēmu jaunās smaržas un, tā teikt, sapūtos. Drusciņ.

Un tā arī sākās neliela eiforija. Bija tikai jāuzliek atbilstoša mūzika, un es patiešām jutu apskaidrību, laimi un mieru vienlaikus. Tagad es zinu, ka nākamais tetovējums man būs roze, nevis uzraksts vei vēl kaut kas banālāks. Vienkārši roze. Tikai piemeklēšu dizainu un došos sevi izraibināt. Šī zieda simbolisms uz manis būs pārfrāzēts, lai atbilstu manam stāstam, bet nesaprotu - kā iepriekš nebiju iedomājusies šo versiju? Roze ir visvienkāršākais un vissarežģītākais veids kā pateikt, ko es jutu, jūtu un jutīšu.

Roze ir roze ir roze.
Gertrude Stein

Gribošas čikitas sonāte.

Šajā dienā manas smadzenes un prāts kā šīs vasaras odi piesūkušies domām par to, ko gribu. Tikai šos mošķus nevar ne atraut, ne nosist, lai arī cik ļoti vēlētos. Tā nu es, nabaga sakostais un niezošais, nomocītais un skumjais radījums, pavēstīšu, ko vēlos. Nē, nečīkstēšu un nevaidēšu. Vienkārši pastāstīšu, lai visa pasaule nevis sadotos rociņās un palīdzētu, bet gan atlaistu tās nolāpītās rokas un sāktu man sagādāt uz sudraba paplātītes šīs vēlmes un ieceres.

Īsti draugi.
Lai gan vēl nesen biju nogurusi no sabiedrības, es gribu īstus draugus ar kopīgām interesēm. Manas domas un hobiji pēdējā laikā piedzīvojuši štata samazinājumu, tāpēc arī draugu pulciņš tā kā mainījies. Un kopīgais ar šiem cilvēciņiem arī sarucis. Tā nu es jums teikšu - es gribu draugus, ar kuriem varētu sēdēt savā istabā, klausīties Pink Floyd vai Bjorku, dzert kafiju un filozofēt. Sapņot visaizliegtākos sapņus. Un gribu draugus bez aizspriedumiem - vienkāršus cilvēkus, kuri atbalsta vienlīdzību un ir brīvi kā manā tetovējumā attēlotais putniņš.
Ja tagad tā padomā - pārāk daudz esmu mēģinājusi pieņemt citus cilvēkus, jo uzskatīju, ka var draudzēties ar ikvienu. Nav laba vai slikta rakstura, draudzēties jau var. Ar dažu raksturu tikai saskan labāk. Nu bet vajag taču man cilvēku, kurš klausīsies kaut ko tādu mūsdienu jauniešiem nederīgu kā Pink Floyd un priecāsies par manu sabiedrību!

Īsti iespaidi.
Šeit nu es minēšu vairākas lietas. Pirmā jau nu noteikti ir ceļojums, pēc kura dvēsele jau sen kāro. Nekas cits manām smadzenēm nedos un neradīs tās priecīgās daļiņas, kuru nosaukumu aizmirsu.
Es gribu jaunu tetovējumu. Beidzot esmu izlēmusi par tā izskatu un atrašanās vietu. Vai nu uzraksts PROVEHITO IN ALTUM vai arī skorpioniņš. Dilemma jau ir diezgan smaga, bet šis es gribu piepildīsies - tas diezgan droši. Lai arī ko uztetovēšu, tam stingri jāatbilst manai pārliecībai. Tetovējums, kurš radīts tīri kā dekorācija manās acīs ir nulle.
Un vēl es gribu traki izballēties. Atbrīvot savu mežonīgo, wild, wild garu. Tikai vajag kompāniju. Bet skumji, ka šī kompānija, lai gan tajā labi cilvēki, nekad nebūs tie dvēseles biedri, kuri ar mani kaut vai 30 Seconds To Mars paklausītos. Skumji.

Īsti sasniegumi.
Nekad neesmu savu prātu vērtējusi zemu. Kā arī vienmēr esmu zinājusi, ka tur augšā man ir paredzēts kas īpašs. Veiksme man seko uz katra sīkākā bēbja solīša (zinu, ka zīdaiņi nestaigā!), un par to arī priecājos. Šī izsišanās spēja un spēja radīt cilvēkos uzticību un respektu mani izvilks.
Un tāpēc es nekad nepadošos un neapstāšos, kamēr nebūšu sasniegusi ko īstu. Smadzenītes izdomāja arī domu graudu - Es negribu būt slavena, es gribu iegūt atpazīstamību un vēlos, lai man notic. Kā arī es nevēlos kļūt bagāta un iegūt miljonus, man vajadzīgs tikai tik naudas, lai radītu nedaudz drošības mīļajiem un spētu izmainīt pasauli.
Tikai atkal jau skumjais fakts - neviens pa īstam netic. Izņemot mani. Bet tas jau ir daudz.

A real hero is someone who gets up even when he can't.
Jared Leto