Ārā gandrīz visu dienu lija lietus. Tā vien gribās būt tuvāk dabai. Tāpēc ielādēju datorā bildītes ar dzīvniekiem un mežu. Un plānoju iet pastaigāt. Eh, kā man gribētos atgriezties bērnība, kad varēja staigāt pa piemājas mežu ilgo jo ilgi. Drīz rudens. Es jau pilnīgi jūtu ābolu smaržu. Un skābētu kāpostu. Kā vēlos iet palasīt sēnes un izjut rudens vēju. Dievīgi! Rudens ir dievīgs.
Man pēdējā laikā ir tāda sajūta, ka man vismīļākais ir tas gadalaiks, kurš pašlaik noteikti nav. Nu, saprotams, ka tagad man ļoti patīk ziema un rudens. Bet ziemā es atkal gaidīšu vasaru. Ha ha, nekad jau mēs neesam īsti apmierināti.
Es ļoti jūtu līdzi Norvēģijas slaktiņa upuriem. Man ir tik neizsakāmi žēl... Un ir tāda bezpalīdzības sajūta, jo zinu, ka tā īstu nespēju palīdzēt. Vismaz atbalstīsim un domāsim par Norvēģiju!
by anetteket
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru